Вышла в свет монография драматурга Маргариты Зиеды о жизни и творчестве режиссера Карля Аушкапа

Apgādā Latvijas mediji ir iznākusi teātra zinātnieces, Jaunā Rīgas teātra literārās daļas vadītājas un dramaturģes Margaritas Ziedas monogrāfija Dzīvot no tā, kā nav. Tā vēsta par aktieri, režisoru, Dailes teātra vadītāju Kārli Auškāpu (1947–2017), kam "iekrita" pārejas posms, kad, mainoties politiskajai un ekonomiskajai varai, iestājās haoss. Iecere par grāmatu nobrieda pakāpeniski. Margarita Zieda mudināja savu kolēģi Ievu Struku izveidot krājumu par Latvijas Nacionālā teātra un kino aktrisi Astrīdu Kairišu. Viņa gribēja uzrakstīt nodaļu par Astrīdas Kairišas dzīvesbiedru Kārli Auškāpu. M. Zieda bija stažējusies pie režisora, kad studēja Maskavas Teātra mākslas institūtā (GITIS). Kārļa Auškāpa komēdijas viņu sajūsmināja, savukārt Heses Stepes vilks, kuru režisoram ieteica scenogrāfs Ilmārs Blumbergs, ievilka teātra maģijā. Kovida noslēgtība ļāva nodoties pētniecībai. Gan Ieva Struka, gan Margarita Zieda uzrakstīja katra savu grāmatu, un Latvijas mediji tās piesaka kā diptihu. Margarita Zieda. Dzīvot no tā, kā nav. Latvijas mediji. 2026 Margarita Zieda izmantoja Kārļa Auškāpa otrās dzīvesbiedres aktrises Ineses Ķirsones glabāto bagātīgo arhīvu. Izrādās, ka Berģu mājas ugunsgrēks nebija skāris Kārļa Auškāpa dienasgrāmatas, kuras viņš sāka rakstīt bērnībā, kā arī vēstules un piezīmes. To esot tūkstošiem. Kārļa Auškāpa prāts un emocijas liesmoja. Pēkšņi plīsa aorta, sirds artērija. Margarita Zieda, saglabājot vērotājas distanci, ar profesionālu ķērienu pagātnes norisēs ielej dzīvu enerģiju. Arī Sarmītes Māliņas un Daces Eglītes veidotais grāmatas dizains palīdz uzturēt dinamisku ritmu un nodrošina jēdzieniskus akcentus. Fotogrāfijas, sajūgtas ar izvērstiem atšifrējumiem, dabiski ieguļas vēstījuma plūsmā. Viss ir cieši saistīts – dzīve, māksla, vēsturiskais konteksts. Situācijas ir vienreizējas. Margaritas Ziedas jūtīgums izpaužas viedokļu daudzbalsīgā un tembrāli niansētā savijumā. Izmantotā tiešā runa ļauj sadzirdēt aktieru balsis. Juris Strenga, Ausma Kantāne, Marina Janaus, Lilita Ozoliņa, Lidija Pupure, Jānis Paukštello, Artūrs Skrastiņš, Maija Doveika, Lauris Dzelzītis un citi, stāstot par radošo procesu, nospēlē savu režisoru. Savs skatījums ir arī režisorēm Ainai Matīsai un Mārai Ķimelei, kā arī tuviniekiem – Kārinai Pētersonei un Ilzei Auzerei. Margaritai Ziedai ir svarīga detalizācija, nevis pārstāsts saviem vārdiem noapaļotos teikumos, par kuriem Aina Matīsa teica: "Tās teātra grāmatas ir neizturamas! Jo raksta par to, cik tas skaisti – teātris! Bet otrpus priekškaram – tur taču ir elle! Par to ir jāraksta! Es jums novēlu uzrakstīt sarežģītu grāmatu." Atvēršanas svētkos Margarita Zieda piebilda, ka otrpus priekškaram ir arī debesis. Viņai ir izdevies uztvert laika un vietas garu, atstāt lasītājam manevrēšanas iespējas un noklusēt to, par ko Kārlis Auškāps publiski nerunāja. Monogrāfijas Dzīvot no tā, kā nav autore Margarita Zieda (no kreisās) un aktrise Olga Dreģe grāmatas atvēršanas svētkos šā gada 17. augustā. Foto – Ieva Leiniša, LETA Kas tam puikam nepatika? Nosaukums Dzīvot no tā, kā nav mulsina ar noliegumu. Kā pietrūka izskatīgajam, talantīgajam, erudītajam Kārlim Auškāpam? Viņš piedzima mediķu ģimenē un autoritārajiem vecākiem par prieku pat beidza Rīgas Medicīnas institūtu (1971). 50. gadu vidus fotogrāfijā redzam paraugģimeni, kas vasarīgā dienā apmetusies pie bērziem: smaidīgs tēvs, skaista māte ar jaunāko dēlu Raimondu, kuru Kārlis uztvēra kā konkurentu uz mātes sirdi un laiku pa laikam ieklapēja, un pašā centrā sabozies un sevī iekļāvies sēž Kārlis. Kas tam puikam nepatika? Viņa tēvs Dr. Kārlis Auškāps ilgus gadus bija Sarkanā Krusta slimnīcas 4. nodaļas vadītājs. Jau toreiz viņš praktizēja arī kā ģimenes ārsts, un daudzi pacienti kļuva par viņa draugiem. Mākslinieki pateicībā dāvināja darbus. Dzīvoklis, kas atradās Ļeņina (Brīvības) ielā 72 iepretim čekas mājai, aplaidās ar gleznām, ar tām bija notapsētas visas sienas. Šajā salonā pulcējās medicīnas un mākslas elite. Kolekcionāru bērni kolekcijas ienīst. Pēc tēva nāves Kārlis dzīvokli attīrīja. Kārļa māte Ausma strādāja par rentgenoloģi. "Tā sajūta, ka man ir mīloši tēvs un māte, kas ir visu varoši un var mani pasargāt no jebkuras slimības un negadījuma, man ir visu mūžu jau no dziļas bērnības," Kārli Auškāpu citē Margarita Zieda. Un uzreiz pretī cērt ierakstu no viņa 2002. gada plānotāja: "Viens no psiholoģiski emocionāliem mehānismiem, kas virzīja mani uz alkoholu, varētu būt bailes – bailes no aukstuma, b lidot, b no izsmiešanas, b nedabūt labas atzīmes, b no tumsas, b no zobārsta – sāpēm, b būt vienam mājās, b no pēriena – visa bērnība vienās bailēs." Svārstu starp ārējo stabilitāti un iekšējo nedrošību, kas tiek piesaukta vairākkārt, iekustināja gadījums, kuru Margarita Zieda atklāj, tuvojoties grāmatas finālam. Ieslēdzas "ahā!" efekts. Šo būtisko personības atslēgu šeit gribētos uzreiz pieminēt, jo tā izgaismo daudzas režisora izvēles, piemēram, Strindberga Nāves deju. Pusaudža gados Kārlis piedzīvoja to, ka tēva neuzticības dēļ māte mēģināja izdarīt pašnāvību, un tieši Kārlis bija tas, kurš atrada māti guļam pie vaļā atgrieztas gāzes plīts. Tā bija Kārlim vistuvākā cilvēka nodevība, kas turpmāk lika dzīvot iznīcības egregorā, kad starp maigumu un agresiju nav pārejas. Tikai galējie punkti. Auškāpu ģimenē statuss tika vērtēts augstāk par mīlestību. Pēc mātes nāves Dr. Auškāps ģimenē ieveda savu jaunības mīlestību, arī vārdā Ausma. Abiem bija astoņdesmit gadu, un viņi bija laimīgi. Kārlis šīs attiecības neatzina. Meistars un māceklis Studējot Medicīnas institūtā, Kārlis Auškāps kādās viesībās iepazinās ar režisoru Arnoldu Liniņu. Tas bija liktenīgi. Liniņš uzaicināja Kārli lasīt psiholoģijas lekcijas Tautas kinoaktieru studijā un pēc tam arī pašam mācīties studijā. Sekoja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes t. s. Dailes teātra 5. studija, kurā Liniņš atlasīja četrpadsmit jauniešu no "kinoaktieriem", un Kārlis bija viņu vidū. Kārlis Auškāps beidza fakultāti 1974. gadā ar izcilību. Jānis Paukštello atceras: "Kārlis bija vilcējs. (..) Meklēja materiālus runas eksāmeniem. Atrada visiem dzejoļus un sadalīja tos mums. Es domāju, viņš jau toreiz gribēja būt par režisoru." Specializācija režijā nebija pārsteigums. Kārlis kļuva par Liniņa asistentu. Abu attiecībās radās plaisa, kad Ibsena Brands (1975) piedzīvoja līdz tam nebijušus panākumus. Kamēr Liniņš strādāja ar pirmo sastāvu, Kārlis "kopā ar Ilmāru Blumbergu stundām runāja pie maketa, kā slīpā grīda maina trajektorijas, cilvēku grupām to kustinot un pārgrupējoties", atcerējās Marina Janaus. Ar kustību režisoru Modri Tenisonu un otro sastāvu – Ausmu Kantāni un Juri Strengu – novatoriskā forma tika piepildīta ar jēgu. "Es rāpoju pa grīdu un runāju, Juris līda uz ceļiem un runāja. Mēs visi darbojāmies šajā formā. (..) Mēs zinājām, kas mums ir jānospēlē, bet darījām to ne tikai prāta līmenī. Caur visu psihofiziku. Kārlis pieņēma Blumberga un Tenisona idejas kā jaunu veidu, kā var trāpīt skatītājam," atcerējās Ausma Kantāne. Otrais sastāvs apsteidza pirmo un kļuva par galveno. Kārlis pats spēlēja pelēkā Fogta lomu. Asistents emancipējās, kad 1977. gadā Maskavā ieraudzīja citādu režiju un atklāja režisora Pītera Bruka grāmatu Tukšā telpa. Dailes teātra 6. studijas diplomdarbam Kārlis Auškāps izvēlējās Šekspīra lugu Sapnis vasaras naktī, "mīlestības mainīgās dabas fenomenu" (Margarita Zieda). "Izrāde tapa tik viegli un rotaļīgi, kā tas var būt tikai jaunībā, pat it kā nejauši – viss radās ar pirmo triepienu. Pat sāpīgi atcerēties, cik viegli – kā nekad vairs pēc tam," kādā intervijā bija stāstījis Kārlis Auškāps. Iestudējuma lieliskumu apzīmogoja maitība – virve, kurā zem skatuves griestiem šūpojās Andra Bērziņa atveidotais Oberons, kādas izrādes laikā pārtrūka, jo bija skābes saēdināta. Izmeklēšana neko nenoskaidroja. Aktieris lauza mugurkaulu. Viņam izdevās atgūt veselību. Skats no režisora Kārļa Auškāpa iestudētās Šekspīra lugas Sapnis vasaras naktī. Oberons – Andris Bērziņš, Titānija – Anita Grūbe. 1977. Foto no Dailes teātra arhīva Sapni novērtēja Pori teātra mākslinieciskais vadītājs Kari Suvalo, kurš uzaicināja režijas debitantu ar iestudējumu viesoties Somijā. Dailes teātris komplektā piedāvāja arī Arnolda Liniņa un Kārļa Auškāpa iestudēto Kaiju, bet neviena izrāde uz ārzemēm netika. Par attiecībām ar savu skolotāju Kārlis Auškāps teica: "Viņš man ir devis tik daudz tieši amata ziņā, un par to es esmu viņam ārkārtīgi pateicīgs. Tālāk attiecības, kas mainās, kaut ko mainot, kaut ko pārvērtējot, ir sarežģītas. (..) Tās nebija tik vienkāršas. Un tik ideālas, kādām tām vajadzētu būt. Bez šaubām, arī manis dēļ." Ideoloģija mākslas templī Ilgajos padomju gados tika uzcelta tikai viena teātra ēka – Dailes teātris. 1977. gada 30. oktobrī dailēnieši kostimētā gājienā pārcēlās no Lāčplēša ielas 25 uz Ļeņina (Brīvības) ielu 75. Gājienu pavadīja skatītāju masas sajūsma, transporta kustība tika apturēta. Kārlis jaunajās telpās ienāca kā pagasta pirmais precinieks Viļņu Jānis no Blaumaņa dziesmu spēles Īsa pamācība mīlēšanā. Pēc arhitektes Martas Staņas projekta bija izveidota skatītāju zāle ar tūkstoti vietu. Bija nojauktas četrpadsmit divstāvu koka mājas un klāt pieķerta Rīgas 1. slimnīcas kapu teritorija. Modernisma plašajā ēkā atradās arī slepenais "bunkurs" Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmajam sekretāram Augustam Vosam. Te bija ādas mēbeles. Dailes liesma karsēja vienīgās partijas pasākumus, kuru laikā aktieriem teātris bija slēgts. Arī ārpus kongresiem un plēnumiem partija pieskatīja savas politiskās tribīnes repertuāru, un galvenajam režisoram Arnoldam Liniņam nācās laipot starp ideoloģijas intoksikāciju un kasi. Tikai tad, kad atklāja Politiskās izglītības (Kongresu) namu, atbrīvotajos varas apartamentos izveidoja Kamerzāli. Jaunajām telpām ar grūtībām pielāgoja veco repertuāru. Par īsto publikas aizdedzi kļuva Artura Konana-Doila Šerloks Holmss (1979), kuru ierosināja aktieris Valentīns Skulme. Viņš dramatizēja Viljama Džileta lugu un spēlēja titullomu. No populārā detektīva Kārlis Auškāps izveidoja muzikālu komēdiju. Tās sensacionālos panākumus nodrošināja Raimonda Paula dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem. Scenogrāfs Juris Dimiters Londonas skatus atrada, apvēršot Vecrīgas ielas puses – labo pret kreiso. Rīga sapņoja par Londonu. Saskaņā ar pirmavotu Šerloks Holmss ir homoseksuāls, turklāt narkomāns, kā viņu mūsdienu filmā arī spēlē Benedikts Kamberbečs. Izrādē cenzēto zilo tēmu poetizēja un izcēla proscēnijā, kur Viļņa Kuģenieka horeogrāfijā to izdejoja vīrieši skotu kiltos. Zilo karbunkuli dziedāja kā odu dārgakmenim, nevis ādas slimībai. Skats no režisora Kārļa Auškāpa iestudētās izrādes Šerloks Holmss. Attēlā ir redzama skotu deja Viļņa Kuģenieka horeogrāfijā. 1979. Foto no Dailes teātra arhīva Kārļa Auškāpa komēdijām bija smalka odere. Politiskā zemteksta dēļ te gribas pieminēt latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna Džonu Neilandu (1982), runasvīru, kura vētrainā darbošanās noved ģimenes uzņēmumu pie komerciāla kraha. Jautrību uzturēja balagāns un Mūžīgais unisons. Taču atgriezīsimies pie nopietnības. Pori teātra mākslinieciskais vadītājs Kari Suvalo joprojām aicināja Kārli Auškāpu uz sadarbību. Partijas komiteja izsauca režisoru un Ilmāru Blumbergu, lai izteiktu priekšlikumu "zēniem" (viņus uzrunāja krieviski – "maļčiki"). Ja gribat braukt, būs jādod kaut kas pretī. Par iespēju Somijā ar somu aktieriem iestudēt Blaumaņa Indrānus (1984) bija jātaisa Mihaila Abeļeva Desants (1985). "Mēs ļoti gribējām tikt uz Somiju," teica Blumbergs. Par šo nodevu kritiķe Valda Čakare rakstīja: " Desants kompromitē ne vien teātra repertuāru, bet neviļus arī talantīgā un sabiedrības uzticību guvušā Kārļa Auškāpa ētiski estētisko programmu." Atstrādāja Indrānus, nevis Sudrabu Edžus Dullo Dauku, kā rakstīts 92. lappusē. Sudrabu Edžus krūšutēlu Kronvalda parkā Rīgas dome noslaucīja ar vienu vēzienu rakstnieka biogrāfijas dēļ. 1987. gadā Kārlis Auškāps tika iecelts par Dailes teātra galveno režisoru, bet Blumbergs aizgāja no teātra. "Patreiz badojos," scenogrāfs rakstīja Kārlim adresētā zīmītē, ko var izlasīt grāmatā. Ļoti emocionālas lapaspuses ir veltītas Čaka Mūžības skartajiem (1987), iestudējumam, kurā pirmo reizi uz Dailes skatuves skan Latvijas himnas taktis, bez vārdiem. Komponists Arturs Maskats ar režisoru sapratās arī bez vārdiem, jo Dailes teātris bija pilns ar ausīm (116. lpp.). Ģenerālmēģinājumā vecākās paaudzes aktieri raudāja, kāds teica: "Es nedomāju, ka savā dzīvē vēl to piedzīvošu." Dailei bija savs trumpis – aktieris Ēvalds Valters, kurš par piedzīvoto strēlnieku gaitās stāstīja Aleksandram Čakam. Par sprediķi Piņķu baznīcā dzejnieks uzzināja tieši no Ēvalda Valtera. Kārlis Auškāps un Ēvalds Valters pie Piņķu baznīcas. Ap 1987. gadu. Attēls no grāmatas Dzīvot no tā, kā nav Kas es esmu ASV turnejā Kārlis Auškāps devās kopā ar Astrīdu Kairišu. Piedzīvotais satricināja režisora apziņu: "Mans darbs ir tikai provinciālas pabiras. Kas es esmu?" Viņš pārveda divas lugas, iegūtas tieši no dramaturgu rokām. Viena bija Raimonda Staprāna Četras dienas jūnijā (1989) par Kārļa Ulmaņa izvēli 1940. gadā, otra – Anšlava Eglīša Kazanovas mētelis (1989). Abas piedienēja režisora personībai. Kārlis Auškāps, Astrīda Kairiša un viņu dēls Kārlis Jūrmalā. XX gadsimta 70. gadu otrā puse. Attēls no grāmatas Dzīvot no tā, kā nav Vadoņa lomā Kārlis Auškāps nonāca, kad kļuva par Dailes teātra direktoru (1993–1996). Sabrūkot plānveida ekonomikai, cilvēki zaudēja darbu un iztikas līdzekļus. Skatītāju nebija, jo nebija naudas. Sabiedrība grima depresijā. Teātris nebija izņēmums. Tāpat kā pasaules ekonomiskās krīzes laikā 1929. gadā, Daile centās pārvarēt finansiālo bedri ar pirmizrāžu skaitu. To skaits sasniedza divdesmit pirmizrāžu sezonā. 1992. gadā, līgumiem beidzoties, jaunus līgumus direktors ar daudziem aktieriem vairs neslēdza, bet izmantoja iespēju piesaistīt aktierus no citiem teātriem – Indru Briķi no Liepājas, Ģirtu Ķesteri no Valmieras, Rēziju Kalniņu no Māras Ķimeles sagatavotā kursa un Juri Žagaru no Šapiro vadītā Jaunatnes teātra, kuru kultūras ministrs Raimonds Pauls likvidēja ar reorganizācijas metodi. Par svarīgu ieguvumu teātrim kļuva Artūrs Skrastiņš, Vita Vārpiņa, Maija Doveika un Lauris Dzelzītis. Tika upurēti arī citi radošie darbinieki. Feisbukā Jurate Jurjāne-Silakaktiņa raksta par savu mammu kostīmu mākslinieci Baibu Puzinas: "Viņu atlaida ar tekstu: "Baibiņ, tu esi pārāk talantīga – ej biznesā". Iztika no tā, kas glabājas noliktavās. Šodien ir ierasts, ka scenogrāfs un kostīmu mākslinieks tiek piesaistīti no malas. Kritika kļuva par mārketinga instrumentu, kas izcēla savu "lietu" un gremdēja konkurentus. Parādījās autortiesības, par kurām bija jāmaksā. Kamēr lietuvieši pēc lugām taisnā ceļā stūrēja uz Gētes institūtu vai Britu padomi, jo klāt nāca arī finansējums, Dailes literārās daļas vadītājs Uģis Segliņš Londonā zvanīja teātru literāro daļu vadītājiem un autortiesību aģentūrām ar lūgumu kaut ko ieteikt. Visi esot uzdevuši vienu un to pašu jautājumu – kāda veida lugas jūs meklējat? "Laba luga Londonā nav tas pats, kas laba luga Rīgā," saka Uģis Segliņš. Gaisā virmoja neziņa. Ir jāatzīst, ka Kārļa Auškāpa radikālie griezieni noturēja teātri virs ūdens, taču augļus nesa vēlāk. Un citiem. Viņš pats salūza, zaudējot savu un Ineses Ķirsones dēlu Mārtiņu, kurš gāja bojā kādas Berģu mājas būvbedrē, kad pār viņu nobruka izraktā zeme. Tomēr Margarita Zieda savu grāmatu Dzīvot no tā, kā nav noslēdz cerīgi. Ir vērts izlasīt šo lielisko monogrāfiju.