Последняя выставка Раймонда Стапрāна в Риге предлагает медитативный опыт созерцания

RAIMONDA STAPRĀNA DARBI, KURIEM VĒRTS PIEVĒRST UZMANĪBU Raimonds Staprāns dzimis Rīgā, ārsta un sabiedriskā darbinieka Teodora Staprāna ģimenē. Otrā pasaules kara beigās 18 gadus vecais jaunietis kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet pēc tam – uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Vašingtonas Universitātē Sietlā viņš sāka studēt glezniecību un drāmu, bet mākslas maģistra darbu aizstāvēja Kalifornijas Universitātē Bērklijā. Vēlāk par Staprāna mājām kļuva Sanfrancisko, kur viņš veidoja mākslinieka un dramaturga karjeru. Jau pagājušā gadsimta 60. gados viņš kopā ar dzīvesbiedri un zinātnieci Ilonu Staprāns no Maskavas nelegāli ieradās Latvijā. 1972. gadā mākslinieks nosūtīja gleznas izstādei Rīgā, taču kultūras dzīves funkcionāri jau nākamajā dienā izstādi slēdza un padarīja to publikai nepieejamu. Latvijā ar Raimonda Staprāna daiļradi tuvāk varēja iepazīties vien 2006. gadā, kad Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika viņa plašākā izstāde "Dzimtenē". Savas dzīves laikā gleznotājs sarīkojis vairāk nekā 160 personālizstādes, un viņa darbi atrodas daudzu pasaules muzeju un privātkolekciju krājumos. Tomēr pēdējā izstāde, kuras tapšanā klātesošs bijis arī pats Staprāns, atklāta Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Lai izstāstītu Raimonda Staprāna stāstu, viņam tuvi cilvēki – teātra zinātniece Ieva Struka, dzīvesbiedre Ilona Staprāns, izstādes "Klusuma arhitektūra" kuratore Elita Ansone, galerists Pīters Mendenhols un producents Uldis Cekulis – izvēlējušies kādu no izstādē redzamajām gleznām un Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atklāj, kāpēc tā šķiet īpaša un ko iemāca par mākslinieku. Fragments no Elitas Ansones anotācijas izstādei "Klusuma arhitektūra" Staprāna glezniecībai piemīt neparasta vizuālā intensitāte un vienlaikus mierpilna, koncentrēta klātbūtne – īpašības, kas raksturo visu meistara daiļradi. Katra Staprāna glezna ir kā noslīpēts dimants, kas tapis ilgā, lēnā procesā. "Pelēkās sāpes" – stāsts par Latvijas pagātni un iekšējām šaubām Teātra zinātniece Ieva Struka ir strādājusi pie oktobrī gaidāmās "VFS Films" un režisora Pētera Krilova dokumentālās filmas "Sarkanais šķūnis" par Raimondu Staprānu, kā arī ir nesen iznākušās mākslinieka grāmatas "46 epizodes ar un bez ironijas" literārā redaktore. Viņa izstādē "Klusuma arhitektūra" izvēlējusies gleznu, ko apmeklētājam telpās būtu jāpameklē mazliet ilgāk, jo tā neatrodas galvenajā zālē, – 1982. gadā pabeigtās "Pelēkās sāpes". Ieva Struka šo darbu izvēlējusies tāpēc, ka tas parāda mākslinieka spēju būt ļoti godīgam: "Mēs esam pieraduši ar Edvarda Munka, Kētes Kolvicas un citiem darbiem, ka sāpes mākslā atspoguļo ar sarkanu vai melnu, bet šajā darbā sāpes ir pelēkas, trulas. Tādas jebkuru cilvēku var piemeklēt jebkurā dzīves brīdī." Tomēr teātra zinātniecei šķiet, ka mākslinieks šajā darbā nerunā par savām personīgajām sajūtām un pārdzīvojumiem, drīzāk par Latviju un tās sarežģīto likteni. Šādas pārdomas viņai raisījis darbs pie mākslinieka rakstītās grāmatas, kurā starp rindām atklājas aicinājums nepazaudēt cilvēcību, brīvības un demokrātijas mīlestību, kas izteikti tika sargāta 20. gadsimta 90. gados. Ieva Struka arī uzskata, ka viņas izvēlētajā mākslas darbā atspoguļotās pelēkās sāpes var attiecināt uz šaubu, nepašpārliecinātības un nedrošības sajūtu, kas māksliniekam bija raksturīga pirms savas grāmatas publicēšanas. "Autors šaubījās par to, ka šim darbam būtu jāierauga dienasgaisma, bet tas ir ļoti labi uzrakstīts teksts, ļoti labi lasāms teksts, un tur vajadzēja tikai nelielu redaktora pieskārienu. Kad lasīju manuskriptu, man likās, ka tas būtu milzīgs grēks, ja autors savās šaubās – un šaubas mēs varam pielīdzināt sāpēm – būtu grāmatu atstājis tikai dzimtas īpašumā. Tāpēc es apstājos pie šīs gleznas," stāsta Ieva Struka. "Aļaskas rasēšanas galds" – tumšie toņi kontrastē ar citiem darbiem Raimonda Staprāna dzīvesbiedre Ilona Staprāns kā svarīgāko izvēlas gleznu "Aļaskas rasēšanas galds". Viņa uzskata – tas ir nozīmīgākais darbs, ko Raimonds jebkad radījis: "Es domāju, ka tas ir neparastāks darbs, nekā parasti Raimondam ir. Tāds patumšs. Visi viņu pazīst no daudzajām krāsām, bet man liekas, ka šis ir interesantāk." Viņasprāt, šis darbs labi parāda gleznotāja duālo dabu un māksliniecisko daudzpusību. Ilonai ļoti patīk arī citi dzīvesbiedra darbi, un viņa nešaubās, ka daiļrade, kas apvienota izstādē "Klusuma arhitektūra", labi raksturo Raimonda Staprāna personību un būtību: "Man šķiet, ka viņam ļoti patiktu. Es tiešām tā domāju. Viņš justos [tā], ka te viss ir kārtībā." Fragments no Elitas Ansones anotācijas izstādei "Klusuma arhitektūra" Sadzīves objekti Staprāna darbos ir attēloti lakoniski un izolēti, atbrīvoti no simboliskas nozīmes vai naratīva. Viņu interesē nevis stāsts, bet gan kompozicionālā uzbūve un savstarpējās proporcijas. Viņa gleznās valda askētiska vienkāršība, skaidri nodalītas plaknes un intensīvs kolorīts, kas rada vienlaikus mierpilnu un spriedzes pilnu noskaņu. Lai cik reālistiski šie darbi nebūtu, to uzbūve balstās abstraktā ekspresionisma principos. Tomēr Ilona Staprāns atzīst – gremdēties atmiņās par Raimondu vēl nav emocionāli gatava, tāpēc nav lasījusi viņa grāmatu "46 epizodes ar un bez ironijas" un nevēlas par viņu stāstīt ko vairāk. "Skaistā, neglītā, vecā TV galdiņa studija" – pēdējais darbs, ar ko mākslinieks strādājis Izstādes "Klusuma arhitektūra" kuratore Elita Ansone aicina apsēsties un skatīties uz gleznu ar garu nosaukumu – "Skaistā, neglītā, vecā TV galdiņa studija". Darbs ir īpašs ar diviem tapšanas gadiem: 1989. un 2024. gadu. "Divi gadi ir arī pie citām gleznām, un tas nozīmē, ka viņš pie savām gleznām ik pa laikam atgriezās. Viņš vispār ilgi strādāja pie viena darba un dažreiz jau pabeigtu gleznu nolika sev atkal priekšā, lai ieraudzītu tur kādu citu ideju, ko tīri gleznieciski gribētu realizēt," stāsta kuratore. Viņa atklāj, ka izvēlētā glezna ir pati pēdējā, ar ko Raimonds Staprāns jebkad strādājis. Aicinājums aizkavēties pie mākslas darba nav nejaušs, jo šī ir viena no retajām izstādēm, kurā apmeklētājiem iespējams mākslas darbus baudīt nesteidzīgi – apsēžoties tiem blakus. "Šo izstādi mēs piedāvājam kā lēnās, dziļās skatīšanās pieredzi. Cilvēks parasti vienai gleznai velta dažas sekundes, bet šeit, Raimonda Staprāna izstādē, tomēr ir vēlams katrā gleznā ieskatīties kaut minūti vai divas. Lai to varētu komfortabli izdarīt, šeit ir krēsli. Pie katras gleznas ir krēsls. Te meditatīva pieeja ir ļoti noderīga, skatoties uz viņa gleznām, jo, ja mēs uzmetam īsu skatu gleznai, tur redzam ainavu vai kluso dabu, bet par to nav stāsts viņa glezniecībā. Staprāns nekad nav vēlējies kādu priekšmetu attēlot – viņš vienmēr ir vēlējies lietot to kompozīciju, to krāsu, attiecības, gaismu un citus tīros glezniecības līdzekļus. (..) Priekšmetus viņš pakļauj savai kompozīcijai un veido attēlu, it kā piedāvājot skatītājiem orientieri par to, kādā telpā tie atrodas. Bet tam visam nav nekāda stāsta – tam ir tikai tīrais mākslas stāsts," uzskata Elita Ansone. Kuratore, sēžot un vērojot mākslas darbu "Skaistā, neglītā, vecā TV galdiņa studija", tajā ieraudzījusi pārdomas par cilvēka likteni: "Pats Staprāns gan par to nekad tā nefilozofēja." Elita Ansone atklāj, ka arī Raimonds Staprāns paguvis piedalīties izstādes veidošanā un darbu atlasē: "Viņš ļāva man izskatīt visu, kas ir viņa Sanfrancisko darbnīcā, un man tas bija milzīgs pārsteigums, kad ieraudzīju vecos darbus – tos, kas ir vēl 50. un 60. gados tapuši. Lai arī Staprāna māksla ir gana daudz reproducēta un ir bijušas vairākas visnotaļ grandiozas grāmatas par viņa darbiem, senākie bija tā mazāk redzēti. Es skatījos uz tiem un aizrāvos. Sapratu, ka tos mums vajadzētu atvest uz Latviju. (..) Ar to varbūt šī izstāde atšķiras no citām viņa izstādēm, jo te ir gan viņa pirmie darbi, gan pats pēdējais viņa darbs." "Van Goga – Hoknija krēsla attīstība" – dažādu dzīves gaismu satikšanās Ja Elita Ansone uzsver, ka Raimonds Staprāns pie darbiem mēdza atgriezties pat vairākus gadus pēc to pabeigšanas, mākslinieka tuvs draugs un galerists Pīters Mendenhols atceras, kā vairākkārt no viņa dzirdējis, ka darbi nekad nav pabeigti: "Tā jau patiesībā ir – glezna nekad nav pabeigta. Es arī tā daru – pārtaisu savas gleznas." Viņa paša mīļākais drauga darbs ir klusā daba ar nosaukumu "Van Goga – Hoknija krēsla attīstība". Šis darbs gan nav izstādīts Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, tomēr tajā, viņaprāt, vislabāk redzama Raimonda Staprāna niansētā attieksme pret dažādajām gaismām, kurās mākslinieks pavadījis savu dzīvi: "Viņš ir latvietis, viņš ir amerikānis, viņš ir mākslinieks, viņš ir rakstnieks, viņš ir reālists un abstrakcionists. Es domāju, ka Latvijas ziemas gaismu viņš nekad neaizmirsa, bet, tik daudzus gadus dzīvojot un gleznojot Sanfrancisko, arī to spožo un krāsaino sauli viņš daudz izmantoja. Un tā ir īpaša gaisma. Šajā darbā ir jūtamas abas, un tas ir patiešām apbrīnojami. Ar šo gleznu saistās arī fakts, ka Van Gogs devās no Francijas ziemeļiem uz dienvidiem, bet Deivids Hoknijs – no Anglijas ziemeļiem uz Losandželosu. Bet Raimonds, kā zināms, devās no Rīgas uz Sanfrancisko. Tātad ir visi šie ziemeļeiropieši, kuri devās uz intensīvo gaismu, un tas viss saplūst vienā gleznā. Man ļoti gribētos, lai tā būtu šajā izstādē, bet tā pašlaik atrodas Losandželosā." Domājot par gaismām un krāsām, kādas tās izceļ, galerists pamanījis, ka izstādei nav izvēlēta neviena no Raimonda Staprāna intensīvajām un krāšņajām gleznām spilgti zilajos, zaļajos un dzeltenajos toņos: "Gleznu izlase šajā izstādē man šķiet ļoti interesanta. Es biju kopā ar Elitu Sanfrancisko, kad viņa tos izvēlējās, un viņa vairāk uzmanības pievērsa ziemeļu gaismai. Tātad šeit neparādās intensīvās pamatkrāsas. Viņa šai publikai tādus darbus neizvēlējās, un man šķiet, ka tā pat ir pareizā izvēle." Fragments no Elitas Ansones anotācijas izstādei "Klusuma arhitektūra" Raimonda Staprāna darbos dominē spilgtā Kalifornijas gaisma un plaši, enigmātiski krāsu laukumi. Kalifornijas piekrastes ainavas, jūra un debesis, piestātnes, laivas, tenisa laukumi, zālieni, šķūņi, vientuļas ēkas, krēsli, galdi, pudeles, kannas un kastes – reducētas līdz skaidrām ģeometriskām plaknēm. "Rotko šķūnis" – portāls uz Latviju "VFS Films" vadītājs un producents Uldis Cekulis, kurš oktobrī gatavojas skatītājiem nodot režisora Pētera Krilova dokumentālo filmu "Sarkanais šķūnis" par Raimondu Staprānu, izstādē izvēlējies izcelt darbu "Rotko šķūnis". Viņš atklāj, ka jau septiņus gadus dzīvo šīs gleznas ietekmē, jo līdzīgs ir arī Pētera Krilova dokumentālās filmas nosaukums. "Būtībā jau Pēteris pirmais izvēlējās šo gleznu kā savas filmas vadmotīvu. (..) Filma jau nav par gleznu – tā glezna ir kā portāls, kurā Pēteris ieiet, un tad viņš ieliek tur vēsturi, Raimonda lugas, Raimonda darbus. Būtībā šajā šķūnī ir Latvija, kuru mēs slāni pa slānim ieraugām citā gaismā," skaidro Uldis Cekulis. Producentam savulaik laimējies ar mākslinieku satikties, un viņš novērojis, ka Raimonds Staprāns nekad neko lieku nerunāja. "Bieži vien dokumentālajā kino tā ir problēma, jo ir jau vēlams, ka ir varonis, kas piesaista uzmanību, ir atraktīvs un varbūt drusku pat uzspēlē, bet Raimonds bija pretējs cilvēks. Viņš bija absolūti lakonisks, ļoti tiešs, viņš neslēpās, neveidoja no sevis kādu tēlu… Bija interesanta epizode darbnīcā vienreiz. Viņš mums teica – tikai nesakiet, ka man tagad būs jāglezno, jo es gleznoju viens, pat ne Ilonas klātbūtnē. Viņš teica, ka var pakrāmēt krāsas un kaut ko citu padarīt, bet ne gleznot. Tomēr beigās mums filmā tomēr iekļuva arī kadrs, kur Raimonds glezno. Tas gan ir arhīva materiāls no 60. gadiem. Mūsu filmā Raimonds pērk otas un saka to, ko domā. Viņš bija zīmīga figūra," norāda Uldis Cekulis.