Рижанка переехала в умирающий латгальский деревушку и превратила заброшенную усадьбу в уютный дом

Samainīja Rīgu pret Tartaku Rīga ir lielpilsēta ar pilnvērtīgu infrastruktūru, bet Tartaks — izmirstošs mazs ciems dziļi Latgalē — Augšdaugavas novada Vecsalienas pagastā. Grūti iedomāties cilvēku, kurš pēc paša vēlēšanās būtu gatavs nomainīt metropoli pret nomali, tomēr, lai cik paradoksāli tas arī būtu, mūsu vidū dzīvo apbrīnojami cilvēki, kuri laukos, kur nav īpašu ērtību, atrod burvību un dzīves jēgu. Daudz cietušais ciemats Esmu rakstījis par Tartaku ne reizi vien. Ciems padomju laikos piedzīvoja uzplaukumu, bet pēc tam pamazām sāka nīkuļot. Savulaik šajā apdzīvotajā vietā bija gandrīz viss sociālajai un kultūras dzīvei nepieciešamais: veikals, pasts, pagasta pārvalde, neliela slimnīca ar stacionāru, dzemdību nodaļu un zobārstniecības kabinetu. Tagad palikusi vien pareizticīgo akmens baznīca. Tomēr šeit ir arī vidējas saimniecības. Vecie ļaudis aiziet viņsaulē, un šķiet — ar ko gan Tartaks varētu piesaistīt jaunāko paaudzi? Tāpēc, lai vai kā, gaišu nākotni šeit pagaidām neviens nespēj saskatīt. Taču nesen vienu no tukšajām viensētām mantoja pusmūža vīrietis un pārvērta to pasakā (par to laikraksts jau rakstīja). Kādu laiku bez saimnieka stāvēja un pamazām gāja postā arī balto ķieģeļu māja ar saimniecības ēkām. Savulaik tajā viena pati dzīvoja un uzturēja nelielu saimniecību vecmāmuļa Marija, kuru labi atceros. Reiz, satiekoties, viņa teica: „Vienai šādā vecumā ir grūti. Veselība vārga. Taču pieceļos, palūdzos Dievu, noskaitu lūgšanu un eju darīt savus darbus.” Pēc tam Marija nomira, un māja palika tukša. Par laimi, to neizpostīja vandāļi un marodieri, kas tukšas mājas mēdz nojaukt līdz pamatiem. Pirms kāda laika pagastā izplatījās ziņa, ka šim mājoklim nu ir saimnieces — divas māsas no Rīgas, kuras iegādājās māju un pārcēlās uz turieni dzīvot, bet tagad ķērušās pie tās labiekārtošanas. Šķiet — kas gan divas galvaspilsētas iedzīvotājas varēja piesaistīt neperspektīvajā Tartakā? Šķiršanās Un nu es sarunājos ar pašreizējo mājas saimnieci Irinu Ekerti. Viņa ir dzimusi Rīgā, vienā no tā sauktajiem guļamrajoniem, parastā ģimenē: mamma Vera strādāja sabiedriskās ēdināšanas jomā par pavāri, bet tētis Nikolajs — tolaik slavenajā VEF. Irinai ir arī vecākais brālis Eduards — otrās grupas invalīds, kurš dzīvo Silenē. Pēc profesionāli tehniskās skolas beigšanas, kur Irina ieguva šuvējas specialitāti un vienlaikus vidējo izglītību, viņa kādu laiku strādāja, bet pēc tam sastapa pirmo mīlestību — vīrieti, ar kuru saistīja savu dzīvi: „Viņš bija par mani vecāks, skaisti aplidoja, apdāvināja, vārdu sakot — iekaroja manu sirdi un mēs apprecējāmies.” Vispirms piedzima Jānis, kuram tagad ir 29 gadi, bet pēc gada — Edžus, viņam ir 28 gadi. Jānis ir absolvējis Rīgas Tehnisko universitāti, viņš ir inženierzinātņu maģistrs, savukārt jaunākais dēls ir autoservisa īpašnieks. Edžus precējies, viņam ir meita Amēlija, kurai drīz apritēs trīs gadiņi, un drīzumā ģimene kļūs kuplāka — pasaulē nāks puisēns. Arī Jānis ar sievu gaida ģimenes pieaugumu — dēlu, par ko Irina ir ļoti priecīga. Viss jau būtu bijis labi, taču vēl pirms šiem priecīgajiem notikumiem, pēc 25 kopā nodzīvotiem gadiem, Irina un viņas dzīvesbiedrs sāka atsvešināties. „Mēs dzīvojām nelielā ciemā netālu no Rīgas — vīra mājā. Šķita, ka mūsu dzīvē visa kā ir gana. Mums bija savs bizness, kas veiksmīgi attīstījās. Pirms tam vīrs strādāja visdažādākajos darbos, bet vēlāk pievērsās elektrības jomai, savukārt man bija savs veikals. Bērni tad jau bija izauguši un kļuvuši patstāvīgi. Mūsu kopdzīve kļuva garlaicīga un vienmuļa, vārdu sakot — bez „rozīnītes”. Turpināt dzīvot divatā vairs nebija jēgas, tāpēc 2020. gadā mēs izšķīrāmies. Viņš palika savā mājā, bet es devos uz Rīgu — uz savu mājokli.” Māja laukos Pēc kāda laika Irina sāka domāt par īpašuma iegādi laukos. Tartakā viņa nenonāca uzreiz. Pirms tam Irina izskatīja daudzus dažādus variantus, krustu šķērsu izbraukājot Latviju. Viņa bija Valmierā, Cēsīs, Gulbenē, Alūksnē un citās pilsētās un apdzīvotās vietās, pat Maļinovā, kur jau grasījās iegādāties skaistu viensētu, taču no šī lēmuma īstenošanas viņu atturēja nesakārtotie dokumenti. Irina rūpīgi pētīja arī nekustamā īpašuma pārdošanas sludinājumu vietnes, saņēma informāciju no draugiem un paziņām: „Un tad kādu dienu es aizbraucu ciemos pie saviem draugiem — rīdziniekiem, kuri katru vasaru devās uz Salienas pagastu, kur bija iegādājušies lauku māju vasarnīcai. Viņi pastāstīja, ka Tartakā stāv tukša laba ķieģeļu māja ar saimniecības ēkām. Es atbraucu, apskatīju viensētu un sapratu — es to vēlos. Mani uzrunāja skaistā vieta un es tajā uzreiz iemīlējos. Bet vēlāk — arī vietējos labestīgos un atsaucīgos cilvēkus.” Irina, pēc viņas teiktā, iegādājās šo māju par pieņemamu cenu. Taču vispirms bija jāsakārto teritorija, jo gadu gaitā, kamēr mājai nebija saimnieka, tā bija aizaugusi ar garu zāli un krūmiem. Turklāt arī mājas iekšdarbi prasīja lielus ieguldījumus. Irina enerģiski ķērās pie darba, viņai palīdzēja arī draugi, paziņas un bērni. Un pēc kāda laika māja jau bija sakopta — pagalmu grezno puķes un košumkrūmi, zāle rūpīgi nopļauta, dārzā — skaista lapene, ko uzbūvēja Irinas dēls Edžus. Mājā ierīkots ūdensvads un sanitārais mezgls, uzmūrēta skaista krāsns, nomainīti logi un durvis. Šogad saimniece nomainīja arī mēbeles. Irinas plāno uzbūvēt arī pirtiņu, taču trūkst vīrieša roku, savukārt gatavas pirtis maksā diezgan lielu naudu. Nevis māsa, bet draudzene Irina strādā lielveikalā „Depo”. Viņu regulāri apciemo dēls Edžus, reizēm atbrauc arī brālis Eduards. Tomēr visbiežāk — vismaz reizi mēnesī — šeit ierodas viņas senā nešķiramā draudzene, rīdziniece Olga. Viņas draudzējas kopš 11 gadu vecuma — gandrīz trešdaļu gadsimta. Pretēji baumām, ka māju it kā iegādājušās divas māsas, patiesībā vietējie iedzīvotāji Olgu uzskatīja par Irinas tuvāko radinieci, tik ļoti abas sievietes ir satuvinājušās. Dienā, kad tikāmies un runājāmies ar Irinu, Olga bija atbraukusi ciemos kopā ar savu mazmeitu Jūliju: „Kopā esam gan bēdās, gan priekos. Rīgā mēs daudz komunicējām, un tagad arī šeit, lai gan apstākļi, šķiet, mūs aizveduši katru uz savu pusi. Taču patiesai draudzībai tas nav šķērslis. Man šeit ļoti patīk. Tartakā un apkaimē nav ļaunu, skaudīgu un ar dzīvi neapmierinātu cilvēku. Kas vēlas strādāt, tam visa pietiek. Šeit ir īpaša aura, klusums un miers. Te atpūšas gan dvēsele, gan ķermenis. Kopā mēs strādājam, braucam uz ūdenstilpēm un ezeriem peldēties un pat ejam uz baznīcu, kas ir tepat netālu. Pagājušajā gadā bijām tur Lieldienās. Cilvēku bija sanācis daudz, mācītājs mums ļoti iepatikās.” Draudzenēm patīk kopā ceļot — viņas ir pabijušas aptuveni trešdaļā Eiropas valstu, piemēram, Spānijā, Itālijā, Grieķijā, Horvātijā, Izraēlā, Čehijā, Polijā, Francijā un citviet. Starp citu, Irinai nepatika Parīze — itin viss, no ēdiena līdz pat dažādiem pakalpojumiem, tur ir pārāk dārgs. Vasarā — Tartaks, ziemā — Rīga Rīgā Olga strādā par pārdevēju. Viņa atzīst, ka atceļā uz Rīgu pārņem skumjas, taču ir cerība šeit atgriezties un satikt savu labāko draudzeni. Lai atkal satiktos, viņas saskaņo savas brīvdienas tā, lai tās sakristu. Tad Olga, zibenīgi sakrāmējusi ceļasomu, dodas uz Tartaku. Šoreiz ciemojas kopā ar mazmeitu Jūliju, kurai arī šeit viss ļoti patīk. Kāpēc? Uz šo jautājumu vienpadsmitgadīgā meitene, kura šogad mācīsies 5. klasē, atbildēja bez jebkādas filozofēšanas: „Patīk, un viss!” Taču šeit viņai, diemžēl, nav draudzeņu. Toties ir iespēja zīmēt, un šī iemīļotā nodarbošanās aizņem diezgan daudz laika. Rīgā viņa apmeklē gaisa vingrošanas nodarbības. Savulaik arī Olga apsvēra iespēju pārcelties no Rīgas uz Daugavpili vai Krāslavu, tomēr viņu atturēja bailes no pārcelšanās, jo nebūt nav viegli saņemties un nomainīt dzīvi galvaspilsētā pret dzīvi provincē. Brīvajā laikā Irina nodarbojas ar puķu audzēšanu. Sakņu dārzs viņu īpaši nesaista, tomēr pāris dobes ir iekoptas. Aug arī zemenes, ir ogulāji un ābeles, taču vajadzētu iestādīt jaunas. Taču dzīvei laukos, lai cik idilliska tā šķistu, raugoties no malas, ir būtiski trūkumi un problēmas. Vietējie iedzīvotāji var šeit dzīvot gadiem un gadu desmitiem gan vasarā, gan ziemā, neraugoties uz visām ikdienas grūtībām, jo citas alternatīvas viņiem vienkārši nav. Savukārt Irina ir dzimusi Rīgā, tur viņai ir labiekārtots dzīvoklis, tāpēc ir izvēle. Un dažos jautājumos šī izvēle, diemžēl, nav par labu laukiem: „Pagājušajā ziemā es dzīvoju Rīgā un šurp nebraucu. Vienai šeit ziemā dzīvot ir grūti, garlaicīgi un pat nedaudz biedējoši. Visādi gadās.” Reizēm Irina aizdomājas par savas lauku mājas pārdošanu, taču pēc tam pēkšņi prātā iešaujas doma, ka bez Tartaka un sava mājīgā namiņa viņa vairs nespēs dzīvot. Šajā vietā, kas viņai jau ir gluži kā dzimtā puse, ir ieguldītas viņas emocijas un pārdzīvojumi, bet pats galvenais — darbs un dvēsele.