Австралийская эмигрантка вернулась в Латвию, чтобы исследовать национальные вкусы и сохранить культурные традиции

"Ir svarīgi saprast, no kurienes tu nāc, un neaizmirst savas saknes, kas ir super skaistas. Bet svarīgi ir arī saprast, kas tev ir apkārt pašlaik un kā tu vari izaugt. Tas ir vissvarīgākais – ja tu izaudz pats, tu varēsi dot arī citiem. Vienalga, kur tu esi, tas vienmēr sākas ar sevis izzināšanu, lai tu varētu pēc tam dot kolektīvam," pauda Liene. Uzaugusi latviskā vidē Uz Austrāliju bēgļu gaitās devās Lienes vecvecāki. Viņas mamma ir dzimusi un uzaugusi Latvijā, bet tētis – Austrālijā. Taču abi Lienes vecāki ļoti rūpējās par to, lai viņu bērni runātu latviski un pazītu Latviju. "Mamma vienmēr rīkoja visus latviešu svētkus, lai mēs saprotam, ka ir šādi svētki, kuri mums ir jāsvin. Vienmēr aicināja ciemiņus, lai svinētu kopā. Ar tēti un viņa mammu, manu vecmāmiņu, vairāk bija tas viss apburošais, tā latvietība – visādi stāsti par bēgļu gaitām. Es teiktu, ka uzaugu ļoti latviskā ģimenē," viņa atklāja. Protams, bērnībā bija posmi, kad Liene vēlējās iederēties starp vienaudžiem un "būt normāla", kas viņas izpratnē tolaik nozīmēja – būt austrālietei. Taču ar laiku viņa saprata, ka ar savām saknēm jālepojas. Šobrīd Liene ir pateicīga par to, ka var izbaudīt īstu Latvijas vasaru – doties ar draugiem pie dabas, vākt zāļu tējas un citas veltes, kā arī uzņemt pietiekami daudz saules gaismas un D vitamīna, lai varētu izturēt nākamo ziemu, kas viņai ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, dzīvojot Latvijā. Pirmā ziema pārsteidza nesagatavotu Pārceļoties no Austrālijas uz Latviju, Lienei nebija skaidra plāna, cik ilgi te būt un kur īsti vedīs viņas ceļš. Viss, ko viņa vēlējās, bija atkal piedzīvot Latviju. Iepriekš Latvijā viņa ilgāku laika periodu bija pavadījusi tikai bērnībā, un, atgriežoties šeit 2023. gadā, nebija tā, ka Liene uzreiz justos kā mājās. "Tas bija diezgan tāds satraucošs posms. Man bija kaut kādas ekspektācijas, kā tas būs, jo, kad ar bērna acīm te esi bijis, kad tev bija tikai septiņi gadi, viss šķiet mazliet citādāk. Atbraucot uz šejieni, man bija ļoti liels šoks, un tas bija ļoti grūti, bet es negribēju padoties. Man šķita – ja citi cilvēki te dzīvo ar prieku, arī es to varu, man tikai jāatrod savas mājas, sava oāze," viņa stāstīja. Galvenokārt Lieni pārsteidza pirmā ziema. Viņasprāt, tas ir laiks, kad cilvēki Latvijā pilnībā noslēdzas sevī, savos iekšējos procesos, un viņa tam nebija gatava: "Kā sociāls cilvēks Austrālijā tu runā par kaut kādām lietām, bet šeit tas bija tā, ka tu vairāk kā tāds lācis ieej tādā "hermit mode" [vientuļnieka režīmā], un tu dari savas lietas, bet es vēl nezināju, kas ir tās manas lietas, kur man tās meklēt – kādus projektus vai ko tādu." Par laimi, viņa spēja atrast nodarbes, kam veltīt laiku ziemā, kad laiks aiz loga nelutina un cilvēki ārpus mājas, viņasprāt, dodas salīdzinoši reti. Liene uzsvēra, ka Latvijā ir ļoti daudz radošu cilvēku, un tagad viņa saprot, ka arī garajiem ziemas mēnešiem ir sava burvība. "Ziemā, kad tev ir tik daudz mēnešu, ko tu darīsi? Tu neiesi ārā katru dienu, tu nosalsi. Tā ka tev ir jāatrod kaut kas, ko darīt iekštelpās. Tad tu ieej kaut kādā radošā gultnē, nākamajā līmenī, kad tu kaut ko radi. Tagad es saprotu, ka tas laiks domāts tieši tam, lai tu radītu kaut ko, ko tu vēlies darīt nākamajā sezonā, un tā tu vienkārši turpini," Liene pauda. Prioritāte – latvietība Par pārcelšanos uz Latviju viņa domāja ilgi, taču visu laiku to atlika uz nākamo pavasari. Tad kādā no naktīm, kad Liene atkal nespēja aizmigt, jo nevarēja pārstāt domāt par Latviju un savu vietu pasaulē, viņa pieņēma lēmumu, ka tas beidzot ir jādara: "Es atceros, ka skatījos pa logu, un tur tie Austrālijas eikalipti vējā šūpojās, un es domāju – tūlīt būs Dziesmu svētki, visi Austrālijas latvieši būs Latvijā, un ko es – nebūšu Latvijā? Varbūt šis ir tas laiks, šī ir mana prioritāte – tā mana latvietība. Varbūt šis ir tas perfektais laiks, kad atbraukt." Pirms Liene devās prom, viņa ilgi meklēja savu vietu Austrālijā, izmēģinot dažādas profesijas un cenšoties saprast, ko īsti darīt dzīvē. Viņa izmēģināja gan floristiku, gan darbu kafejnīcā, gan strādāja par peldēšanas skolotāju. Kādu laiku Liene dzīvojusi arī Nīderlandē, kur studēja vides zinātni. Mājās Austrālijā Lienei apkārt bija spēcīga kopiena, kas atbalstīja, taču viņu nepameta sajūta, ka jāizdara kaut kas īpašs. Tādēļ viņa nopirka vienvirziena biļeti uz Latviju un trīs nedēļu laikā pielika punktu savai dzīvei Austrālijā – pārdeva savu iedzīvi, sakrāmēja mantas un iekāpa lidmašīnā, lai Latvijā sāktu dzīvi no baltas lapas, lai gan tas, protams, nebija viegli: "Es esmu ļoti atvērts cilvēks, man patīk runāt atklāti un nebaidīties no cilvēkiem, un tas ir tas, kur es redzu to lielāko atšķirību. Latvieši tomēr ir tādi noslēgtāki, un tas mani ļoti nobiedēja sākumā. Es domāju – kas te notiek?" Iedvesmo citi aktīvi latvieši Tuvākie draugi Lieni raksturo kā ļoti zinātkāru, un, iespējams, tieši šī īpašība viņai palīdzēja iejusties Latvijā un atrast savas mājas šeit. Pirms kāda laika viņa arī piedalījās projektā "Misija – latvietis", kurā iepazīstināja mūs pašus ar dažādu nozaru pārstāvjiem un izcilniekiem savā jomā, kurus visus vieno Latvija. "Es te atbraucu, pārvācos, un, protams, es nezināju, ka tāds projekts vispār eksistē, bet es gribēju darīt kaut ko filmu industrijā un kaut ko labu Latvijai – izzināt kaut ko. Laiks mani saveda kopā ar Ilzi Lasmani-Broži, kura ļoti mērķtiecīgi strādāja pie šī projekta, un mēs caur sarunu sapratām, ka šis ir mūsu kopīgais ceļš," Liene stāstīja. Paralēli šim projektam Liene sāka veidot īsus video sociālajos tīklos, kur savus sekotājus iepazīstināja ar latviešiem, kas dara dažādas interesantas, inovatīvas un nozīmīgas lietas. Lai sasniegtu pēc iespējas lielāku auditoriju, video tapa galvenokārt angļu valodā, taču tie ieguva lielu popularitāti arī pie mums. Caur šo projektu viņa iepazina daudz jaunu cilvēku, kas šobrīd veido nākotnes Latviju, kas nes Latvijas vārdu pasaulē, un tas viņu ļoti iedvesmoja. "Es sapratu, ka ne viss šeit ir tautasdejas un dziesmas, un Latvijas dzīvesziņa, ka ir arī ekonomika, un mums ir jādomā par to, kā mēs attīstāmies, kādās industrijās mēs varam izcelties, kas ir ļoti svarīgi Latvijai, skatoties turpmāk," viņa pauda. Labi pazīst Latvijas garšas Taču šobrīd Liene aktīvi iesaistījusies jau nākamajā projektā – viņa ir muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē" pētījuma "Māju garša" vēstnese. Latviešu tradicionālie ēdieni ir nozīmīga mūsu mantojuma daļa, taču to glabā arī latviešu ģimenes ārpus Latvijas. Tāpēc šis pētījums ir par latviešu ēdieniem pasaulē. "Ir interesanti saprast, kas ir tās receptes, kas ir bijušas Latvijas kodā ierakstītas mūsu klimata dēļ vai mums pieejamo produktu un rīku dēļ, un kā mēs ar dažām sastāvdaļām esam spējuši būt radoši virtuvē. Daudzi, piemēram, marinē lietas. Kā arī saprast – kā tas atpsoguļojās, kad cilvēki aizbrauca prom no Latvijas. Kāds bija klimats tur, kādas sastāvdaļas bija pieejamas tur, un kā tas diasporā izmainījis receptes, kas celtas, piemēram, svētku galdā," stāstīja Liene. Kā piemēru no savas dzīves viņa minēja biezpienu, kas Austrālijā ir ļoti grūti nopērkams, bet viņai vienmēr ļoti garšojis. Līdzīgi ar dillēm, siļķēm un rupjmaizi. Par laimi, viņai bērnībā vienmēr bija iespēja doties uz latviešu namu Austrālijā, uz kuru šie produkti tika importēti no Latvijas, tādēļ Liene šīs garšas pazīst un zina labi.