Национальный театр: из комедии «Безкаunnые дяди» в драму о старости и одиночестве

Režisors Gatis Šmits ar kolēģiem izvēlējies doties citu ceļu, nevis to, ko 1990. gadā veicis režisors Mihails Kublinskis. Kas tolaik bija dzirkstoša komēdija, šodien kļuvis par darbu, kurā pamanāmas arī citas notis – vientulība, aizvainojums, vecuma bailes un neizdzīvotas dzīves nožēla. Raidījumā "Teātris.zip" saruna ar iestudējuma aktieriem – Juri Lisneru, Voldemāru Šoriņu un Aināru Ančevski. Skaties Nacionālā teātra izrādi "Bezkaunīgais vecis"! Ojārs Rubenis: Sāksim ar to, kāpēc, jūsuprāt, šoreiz ir nevis "Bezkaunīgie veči", bet "Bezkaunīgais vecis"? Juris Lisners:  Vispār diezgan grūti atbildēt tev uz šo jautājumu tāpēc, ka tā bija gan režisora, gan [dramatizējuma veidotājas] Justīnes Kļavas ideja pārdēvēt lugu šādā veidā. Acīmredzot ar tādu klusāku domu, ka uz mani liks visvairāk akcentu, ka būs nevis trīs galvenās lomas, bet viena.  Ojārs Rubenis: Un tu baigi sacerējies.  (Smejas.) Juris Lisners:  Es šausmīgi sacerējos, bet beigu beigās iznāca, ka nē, tomēr paliek Anšlava Eglīša variants ar trīs bezkaunīgiem večiem ar vienādi lielām ambīcijām uz skatuves un ar vienādi lielām iespējām.  (Smejas.) Ojārs Rubenis: "Bezkaunīgais vecis" – tas tāds labs nosaukums, bet ko tas nozīmē? Ko mums visiem nozīmē termins "bezkaunīgais vecis"? Ainārs Ančevskis:  Es teiktu, ka nepareizi izvēlēts vārds "bezkaunīgais". Skaidrs, lugai ir tāds nosaukums, bet aizvien biežāk es sev [atzīstu, ka] esmu bezkaunīgais vecis, jo mācos darīt to, ko es gribu. Mēs esam pieraduši dzīvot citiem, mēs palīdzam apkalpot citus, un ja es tomēr pasaku, ka man arī ir vajadzīgs laiks sev, mani apkārtējie cilvēki sāk mani saukt par bezkaunīgu, jo es uzvedos savādāk, nekā es esmu darījis līdz šim. Es teiktu, ka tā ir tā jaunā elpa. Man bija ļoti grūti pieņemt, piemēram, ja man cilvēki teica – mīli sevi. Mīli – tas man izklausās pēc narcisa. Viņi teica – nē, vienkārši ir laiks sev, dari to, ko tu gribi ik pa laikam. Tas nenozīmē, ka tu visu laiku to dari, bet  ir vajadzīgs laiks sev. Tas varētu būt arī tas bezkaunīgais vecis. Es ik pa laikam esmu bezkaunīgs vecis.  Pret saviem līdzcilvēkiem, pret sabiedrību? Ainārs Ančevskis:  Piedod, ik pa laikam ir tā vēlme uzkāpt uz  moča  un braukt, kur vēlos. Tajā brīdī mani mājinieki droši vien domā, ka es esmu bezkaunīgs.  Ojārs Rubenis: Kas jums abiem ir "bezkaunīgais vecis"? Voldemārs Šoriņš:  Es nezinu, es varu tikai minēt. Domāju, ka viens no aspektiem, kad mēs par kaut kādiem cilvēkiem gados varētu teikt "bezkaunīgais vecis" ("bezkaunīgā vecene" – es neesmu dzirdējis tādu)...  (Smejas.) Ojārs Rubenis: Nu vai dieniņ!  (Smejas.) Voldemārs Šoriņš:  Es domāju, ka apkārtējiem pret šiem cilvēkiem, kuri ir sasnieguši zināmu gadu slieksni, veidojas zināma veida gaidas. Bieži vien – kaut viņi ātrāk aizvāktos no šīs pasaules.  (Smejas.) Ojārs Rubenis: Ak dievs, cik skarbi! Voldemārs Šoriņš:  Tā bezkaunība var izpausties... Vecs cilvēks paliek jūtīgāks, jā, egoistiskāks un prasīgāks pret apkārtējiem un bieži vien netaisni. Jo viņam pēkšņi liekas, ka viņam tiek veltīts par maz uzmanības, ka viņš ģimenē vai darba vietā, kā viņam šķiet, ir ieguldījis sevi, visu savu mūžu un netiek attiecīgi novērtēts. Jaunībā, kā saka, pasit ar pirkstu pa ausi un skrien tālāk, bet vecumā (par sevi es to vēl nevaru teikt, ka justos šausmīgi apvainojies uz apkārtējiem) esmu redzējis un runājis ar tādiem cilvēkiem, kuri ir apvainojušies uz saviem tuvākajiem, uz bērniem, jo uzskata, ka bērni viņiem nevelta uzmanību, ka bērni ir egoistiski un ka viņi ir bijuši vajadzīgi tikai kā tāds pakāpiens. Varbūt, ka tas var radīt šo birku "bezkaunīgais vecis".  Ojārs Rubenis: Juri, tev? Juris Lisners:  Vārda "bezkaunīgais" pirmsākums varētu būt "kaunīgais" vecis. Šis vīriņš, ko es spēlēju, visu mūžu ir pavadījis smagi, grūti strādājot, pēdējo kapeiku nesot mājās, kā pele vācis visu, un pienāk diena, kad viss ir savākts un viņš grib dzirdēt vārdu "paldies". Viņš nedzird šo vārdu "paldies" vienu dienu, otru dienu, mēnesi. Tad viņā paliek kaut kāds skābums iekšā, rūgtums, ka es gribu šos vienkāršos vārdus. Tu redzi, ka šo vārdu nav un tie nav gaidāmi, tāpēc iekšā rodas, ka vai nu es palieku savā garāžiņā un sapūstu vai es saku – nē, pasakiet man vārdu "paldies", es gribu nedaudz cieņu un to godu, kādēļ es visu mūžu esmu bijis cerīgs jurists sākumā vai lauksaimnieks, visu mūžu nostrādājis uz būvēm, licis kapeiciņu pie kapeiciņas, pats sev pievilcis jostu, cik vien var, lai mājās būtu labi, un nav tā vārda "paldies". Tad ir pēdējais brīdis protestēt. Ir brīdis, kad es gribu pateikt stop, arī es esmu cilvēks, arī man ir tiesības, un turpmāk šo to es darīšu tā, kā es uzskatu par vajadzīgu, un, iespējams, jums tas ne sevišķi patiks. Mums izrādē, atšķirībā no Anšlava Eglīša, ir tas, ka šo vīru ir piemeklējušas jau pirmās demences pazīmes. Tas bija režisora uzstādījums.  Ojārs Rubenis: To es nenolasīju vispār. Juris Lisners:  Viņš vairs nerūpējas par savu ārējo izskatu nemaz. Ojārs Rubenis: Tāpēc tev ir tā neapkoptā parūka?  (Smejas.)  Juris Lisners:  Viss tas ārējais, ar tām treniņbiksēm – tāds viņš staigā pa Losandželosu, pa dārgajiem rajoniem, viņš vairs nekaunas no tā (tāda bija režisora koncepcija), un  viņš sāk darīt lietas, ko līdz šim nav darījis, viņš grib ielekt pēdējā vilciena vagonā. Viņš lec un priecājas par dzīvi. Ojārs Rubenis: Satiek savus draugus, kuri arī grib priecāties par dzīvi.  Juris Lisners:  Jā, jā. Ik pa brītiņam atceras savu veco jaunības dienu brūti, kuru viņš īsti nedrīkstēja atcerēties tāpēc, ka ir mazi bērni mājās... Ojārs Rubenis: Un bargā sieva, kuru spēlē Lāsma Kugrēna.   (Smejas.) Juris Lisners:  Jā, kuru burvīgi Lāsma nospēlē.  (Smejas.)  Viņš lec pēdējā vagonā, bauda dzīvi un priecājas pats par sevi.  Ojārs Rubenis: Redz, cik labi! Kā Anšlavs Eglītis to uzrakstīja un kā to, ja nemaldos, trimdā aktieri pasniedza un kā savā laikā spēlēja arī mūsu grandmeistari – tā bija reāla komēdija. Zāle rēca uz pilnu klapi, tas viss bija tik smieklīgi. Nezinu, vai tas bija padomju laiks vai kaut kā tamlīdzīgi... Tagad es skatījos šo izrādi un, ziniet, es ļoti maz kur iesmējos. Tiešām ļoti maz. Es domāju, ka varbūt tas tāpēc, ka mēs kā paaudze, Voldemār, ejam uz otru pusi.  (Smejas.) Voldemārs Šoriņš:  Tas ir tas, Ojār!  Ojārs Rubenis: Un es tā sēžu un domāju, kur te ir komēdija, kāpēc. Tad man ir jautājums, vai Gatis Šmits speciāli tā lika vai jums tā sastiķējās kopā, ka tā vairs nav komēdija? Juris Lisners:  Godīgi sakot, kad es uzzināju, ka būs šī izrāde un man tajā būs jāspēlē Jānis Bertolds, es ļoti priecājos, jo es jau piedalījos tajā slavenajā iestudējumā ar Jaunušanu, Sebri, Radziņu un Līni. Ojārs Rubenis: Jauns, smuks un garš.  (Smejas.) Juris Lisners:  Jā, gariem matiem.  (Smejas.) Voldemārs Šoriņš:  Un tas arī viss.  (Smejas.) Juris Lisners:  Man bija skaidrs, ka sagaida jauks pavasaris, jauka luga, būs komēdija teātrī ar labiem partneriem. Visas kārtis ir mums rokās. Ir smieklīgs teksts, viss tā kā ir. Tad, kad bija pirmā lasīšana un pirmās sarunas ar režisoru, es sapratu, ka, nē, viņš skatījās vairāk to traģisko emigrācijas pusi, tieši to, ko mēs iepriekš runājām – par vecuma krīzēm, par demenci. Viņš to lika iekšā, līdz ar to daudzi teksti, kas bija smieklīgi, tika svītroti, jo tas šajā koncepcijā likās neaktuāls; vairāk tika uzsvērtas nopietnās krāsas, kas tur neapšaubāmi arī ir Eglītim. Tāda nu tā izrāde mazāk smieklīga varbūt arī iznāca.  Voldemārs Šoriņš:  Klausoties zāles reakciju – skatītāji visu laiku viegli ķiķina un smaida.  Ja tajā pirmajā iestudējumā, kurā spēlēja visi mūsu lielie meistari, varētu teikt, izrāde bija par šo konkrēto brīdi viņu dzīvē, tad Gatis, manuprāt, gribēja, lai mēs zem šī konkrētā brīža paliekam apakšā to savu [varoņu] biogrāfiju,  cik nu to var iekodēt iekšā. Teiksim, mans varonis, kuru Kubilis spīdoši spēlēja, it kā bija omulīgs un vispār neradās domas, ka viņam ir kādas problēmas; viņš ir veiksmīgs cilvēks, vecpuisis, kurš dzīvo atbilstoši savai izpratnei un ienākumiem, un kolosāli, viņš ir smaidīgs. Tad no Gata puses, un es arī pats mēģināju, cik nu var, vilkt to, ka viņam tā it kā glance, ko uztver Jura varonis un arī trešais draugs, ir tikai virspuse; katram no viņiem apakšā ir tā otrā [puse], konkrēti manam varonim – nepiepildītā mīlestība. Protams, uz to vien – uz mīlestību, kas ir zaudēta pirms desmitiem gadu – nevar būvēt [varoni], jo laiks jau dziedē. Bet acīmredzot tajā brīdī, kad viņam tas lielais notikums vai tieši nenotikums ar to mīlestību izveidojās, tas viņam atstāja tādu traumu, ka viņš savu dzīvi nav spējis virzīt tālāk, teiksim, ar laimīgu ģimeni un tā. Es mēģinu dibināt kontaktus ar tiem jauniešiem un es saprotu, ka par vēlu, ka es esmu cita gadsimta, ar citu vērtību izpratni. Tad tu sajūties viens tā pa īstam. Paliek tie draugi, kas daudz maz domā vienādi. Viņi var kaitināt, bet tas, ka mēs kopīgi gribam braukt makšķerēt un...  Juris Lisners:  Kāpt klanos.  Ojārs Rubenis: Ir, kur piesiet to likteni klāt.  Voldemārs Šoriņš:  Jā, saproti, uzlikt to plāksterīti drusciņ.  Ojārs Rubenis: Ainār, tu tā kā starp jauniešiem un veco paaudzi. Cilvēks, kuram uz skatuves patiesībā jāspēlē, ka saproti – tavs liktenis būs tieši tāds pats kā tēvam, nospiests no mātes, no sievas un tā tālāk. Kā tu savu lomu būvēji? Kas tev šinī brīdī likās svarīgs kā vidējās paaudzes cilvēkam? Ainārs Ančevskis:  Absolūts tēva spogulis. Tā pati spirāle, kas ir sākusies tēvam, es pieļauju domu, ir arī mana nākotne. Šeit laikam vairāk, arī skatoties no šodienas punkta, mūsu vienīgā saruna ar Juri, [viņa varoni], ir par golfa  vedziņām... Arī manai paaudzei tas joprojām ir – mēs runājam par ikdienišķiem sīkumiem, tā ir mūsu emociju piesaiste, jūtu izrādīšana. Es nevaru pateikt, piemēram, savam tēvam vai saviem tuvākajiem – es tevi mīlu. Nevedas.  Ojārs Rubenis: Tāpēc, ka vecākiem nekad nav vēries vaļā.  Ainārs Ančevskis:  Nav bijis, uz ko skatīties, līdz ar to es nevaru nodot arī tālāk. Kaut kādā veidā, jā, varbūt, ja tēvs beigās sasparojas un kļūst par bezkaunīgu veci un sāk darīt, varbūt arī dēls kaut kad to sapratīs. Bet nu skatoties ģimenes modeli "māte un sieva" un matriarhāts, kāds tur ir, es nezinu. Tā sajūta ir ļoti, ļoti dalīta. Nav tālu no ikdienas un ar klusu cerību, ka tāda nebūs nākotne.  Ojārs Rubenis: Bet tad man tev uzreiz ir jautājums. Tev ir dēls, kuram ir 20 pāri un meitiņa, kurai ir septiņi astoņi. Cik bieži tu viņiem saki pats – es tevi mīlu? Es pieļauju, ka meitiņai tētis droši vien saka vairāk un samīļo. Ainārs Ančevskis:  Droši vien tas ir stāsts, ko es tiešām joprojām mācos. Tagad attiecībā uz bērniem šie vārdi – es tevi mīlu – nāk vieglāk. Piemēram, ar mazo meitu mums tagad ir dažādas pārrunas, ka tētis tevi mīl tad, kad tu esi priecīga un tētis tevi mīl arī tad, kad tu esi dusmīga. Lai nav tā, ka tētis tevi mīl tikai tad, kad tu man esi baigi foršā. Ja tu sataisi kaut kādus kreņķus, tētis dusmojas, bet tētis tāpat tevi mīl. Šī laikam ir tās sajūta, kas man pilnīgi iztrūka. Es no tēva ne reizi nedzirdēju to "es tevi mīlu", bet viņš pierādīja ar darbiem.  Ojārs Rubenis: Bet tas tev uzreiz neatvērās, tas atnāca ar gadiem? Ainārs Ančevskis:  Tā bija tāda paaudze, kurā, piedod, vīrietis savu pieķeršanos, savas jūtas izrādīja ar darbiem. Es varētu teikt, ka arī esmu tas, kuram sevi vieglāk pieradīt ar darbiem nekā ar vārdiem.  Ojārs Rubenis: Cik jūs saviem bērniem esat teikuši, ka jūs viņus ļoti mīlat.  Juris Lisners:  Man liekas, ka tos vārdus nekad nevar pateikt par daudz. Es domāju, ka es vairāk esmu mēģinājis tieši tā, kā Ainārs teica, pierādīt ar darbiem. Tie vārdi, manuprāt, var būt skaļi un tukši, bet tava rīcība to pasaka. Protams, cilvēki grib vārdisku apstiprinājumu tam, ko viņi varbūt izjūt. Bet mēs jau esam vairāk vai mazāk ziemeļnieki un tāpēc taupīgāki uz vārdiem.  (Smejas.) Ojārs Rubenis: Juri, tas ir tikai attaisnojums.  (Smejas.)  Protams, ka neesam kā itāļi. Kad jūs domājat par šo lugu un cilvēkiem, kuri nav piepildījuši savu dzīvi, ko jūs gribētu viņiem teikt? Kā viņiem rīkoties? Juris Lisners:  Runājot tieši par tēlu? Ojārs Rubenis: Es domāju vispār pa dzīvi.  Voldemārs Šoriņš:  Nu, iesaki man, kā man rīkoties! (Smejas.) Ojārs Rubenis: Ko tu teiktu cilvēkam, kurš nav piepildījis savu dzīvi? Juris Lisners:  Man jau, jāsaka, vispār ir tāda vēlme kaut ko gudru pateikt, bet tad es sevi vienmēr bremzēju, vai kāds to manu gudrību grib dzirdēt. Līdz ar to es vienmēr kožu mēlē, lai nedotu, teiksim, Valdim gudrus padomus, jo Valdis pateiks – pagaidi, es pats tev vienu otru padomiņu varētu pasacīt.  Voldemārs Šoriņš:  Ojār, to ir ļoti grūti... Saproti, nav recepšu. Cik cilvēku, tik variantu. Ja kāds cilvēks man jautātu, ja mums būtu tāda saruna, es varētu pateikt (un arī tad, ja es šim cilvēkam ļoti uzticētos) par savām kļūdām, kur man šķiet, ka esmu kļūdījies un ko es varbūt gribētu darīt savādāk. Es negribu lietot vārdu "liktenis", bet daļēji arī tas tā ir, ka ļoti stipri, garīgi cilvēki spēj mainīties pilnīgi pretēji. Es savā dzīvē esmu pārliecinājies, ka cilvēks, kāds viņš ir bijis laba spēka gados, tāds viņš ir arī tad, kad jau ir dzīves otrā puse. Cilvēks nemainās. Es sev esmu uzdevis jautājumu, kāpēc es dzīvoju šai pasaulē. Es neesmu atradis atbildi. Tā pirmā atbilde, ko es priekš sevis esmu atradis – kļūt par Dieva bērnu. Bet tā ir tāda skaista preambula. Vai es to varu piepildīt, vai nevaru piepildīt. Nezinu, kaut ko es mēģinu darīt tajā. Piemēram, manam varonim bija visas iespējas mainīt savu dzīvi. Nauda, situācija, viss. Viņš nevarēja sev atrast sievieti, veidot ģimeni. Man liekas, ja cilvēks aiziet pa tām sliedēm, nosist viņu no tām ir ļoti grūti. Tāpēc nekādu padomu es iedot nevaru.  Ojārs Rubenis: Ainār, tevi es pazīstu krietni ilgu laiku. Man liekas, ka tu esi mainījis savu dzīvi, domāšanu un vispār attieksmes pret sevi. Kur bija tā atslēga? Ainārs Ančevskis:  Es tev nevaru konkrēti pateikt, kur ir tā atslēga, bet ir skaidrs, ka katra dzīves situācija kaut ko tev atver vai aizver, kā kuru reizi. Laikam tas, ko pats priekš sevis joprojām mācos – runāt. Jo paskatoties, kāda ir bijusi manu vecāku dzīve, viņi arī skaisti funkcionēja blakus un jūtas, mīļuma izpausmes nebija. Līdz ar to tas nav manā dzīvē nonācis un man ir grūtāk nodot šo lietu tālāk.  Runāšana ir viens, bet otrs ir tas, ko Juris jau sākumā teica – dienu dienā paldies. Saviem līdzcilvēkiem, savai ģimenei pasakām paldies.  Paldies par to, ka esi kopā ar mani, paldies par kafiju. Pirmizrāžu dienā es vienmēr mēģinu aiznest kaut kādu pateicību mālderiem, frizieriem kā paldies par to, ka viņi palīdzēja tapt šai izrādei. Jo šis "paldies" reizēm ir, man šķiet, daudz svarīgāks nekā kaut kāda naudiņa kontā vai kaut kas cits. Tā kā es teiktu, tas "paldies" mums ir jāmācās. Ļoti bieži droši vien nodomājam, bet vai skaļi pasakām – tas ir kaut kas cits.  Ojārs Rubenis: Man tad jāsaka jums paldies par to, ka atnācāt. Gatim Šmitam arī paldies, jo izrāde ir citādāka nekā citas. Varbūt šī saruna mums īsti nebija par komēdiju. Man tā galīgi neraisījās kā komēdija. Man bija svarīgi saprast, kā jūs šajā dzīvē dzīvojat, spēlējot šādus varoņus. Paldies jums!