Юрист из Даугавпилса Павел Минц: от признанного эксперта до жертвы депортации в 1941 году

Raksta ceļvedis: No Daugavpils zēna līdz vienam no retajiem ebreju advokātiem impērijā Pauls Mincs dzimis 1868. gadā Daugavpilī turīgā ebreju ģimenē, kuras saknes meklējamas jau 15. gadsimtā. Kad 19. gadsimta 80. gados ģimene pārcēlās uz Rīgu, viņš iestājās Rīgas 1. pilsētas ģimnāzijā. To absolvējot, Mincs izlaiduma vakarā latīņu valodā nolasīja runu par Romas uzplaukuma cēloņiem. 1886. gadā viņš iestājās Sanktpēterburgas Universitātē, kuru absolvēja ar izcilību, bet maģistra grādu ieguva Tērbatas Universitātē. Jau studiju laikā viņa uzmanības centrā bija krimināltiesības. Taču Krievijas Impērijas ierobežojumu dēļ ebrejiem ceļš uz profesiju nebija viegls – tikai 1904. gadā Mincs kļuva par pilntiesīgu advokātu, vienu no nedaudzajiem ebreju advokātiem visā impērijā. Alunāna ielas nams un darbs ebreju kopienas labā Ap to pašu laiku viņš apprecējās ar Harietu Feitelbergu. Viņas ģimenei piederēja viens no lielākajiem modes preču veikaliem Vecrīgā, Grēcinieku ielā, un tā bija viena no turīgākajām ebreju uzņēmēju dzimtām Rīgā. Jaunā ģimene apmetās namā Alunāna ielā, kas bija īpaši pārbūvēts viņu vajadzībām. "Alunāna ielā 2 joprojām varam redzēt burtus 'MF' – Morics Feitelbergs (Harietas tēva iniciāļi – red.). Tieši šeit Mincs dzīvoja līdz 20. gadsimta 30. gadu nogalei. Šī māja bija viņa privātās dzīves centrs," stāsta vēsturnieks. Līdztekus juridiskajai karjerai Mincs aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Gandrīz 40 gadus viņš vadīja Rīgas Ebreju izglītības biedrību, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem ebreju sabiedriskās un izglītības dzīves centriem Latvijā. Biedrība uzturēja stipendiju programmas, atbalstīja amatniecības izglītību, pedagoģiskos kursus un palīdzēja gan bērniem, gan pieaugušajiem iegūt izglītību. Cilvēks, kurš palīdzēja veidot Latvijas valsti Pēc Latvijas Republikas dibināšanas Paulam Mincam tika uzticēts viens no svarīgākajiem uzdevumiem jaunajā valstī. Tautas padomes politiskajā platformā bija paredzēts, ka arī mazākumtautību pārstāvji piedalīsies valsts pārvaldē, un 1919. gada jūlijā Mincu iecēla par valsts kontrolieri. Tolaik tas bija valdības locekļa amats. "Viņš faktiski izveidoja valsts kontroles, valsts audita sistēmu, lai gan sākotnēji viņiem pat krēslu trūka birojā," stāsta vēsturnieks. Šī epizode, viņaprāt, spilgti raksturo pirmos Latvijas valsts pastāvēšanas gadus – trūka gan resursu, gan elementāra aprīkojuma, taču vienlaikus tika veidotas institūcijas, kas vēlāk kļuva par demokrātiskas valsts pamatu. 1921. gadā, izveidojoties Zigfrīda Annas Meierovica valdībai, Pauls Mincs valsts kontroliera amatu zaudēja. Tomēr arī politiskie pretinieki atzina viņa profesionalitāti. "Kad viņš zaudēja amatu, pat viņa oponenti teica, ka amata izpildīšanas laikā personīgi viņam neko nevarēja pārmest. Viņš vadīja savu resoru lietišķi." Lai gan Minca darbs valdībā ilga tikai nepilnus divus gadus, viņa ieguldījums valsts kontroles sistēmas izveidē kļuva par vienu no pirmajiem stūrakmeņiem jaunās Latvijas valsts pārvaldē. Likums, kas izpelnījās Eiropas uzmanību Paralēli darbam valsts pārvaldē Pauls Mincs kļuva arī par vienu no Latvijas tiesību sistēmas veidotājiem. Līdz ar Latvijas Augstskolas, vēlāk Latvijas Universitātes, dibināšanu viņš sāka pasniegt krimināltiesības – vispirms kā docents, vēlāk kā profesors. 20. gadsimta 20. gadu vidū Mincs publicēja pirmo sistemātisko krimināltiesību kursu Latvijā. Tas nebija tikai teorētisks darbs – profesors centās radīt mācību materiālu, kas atbilstu jaunās Latvijas Republikas tiesiskajai sistēmai un tās vajadzībām. 20. gadā viņu iecēla par Sodu likuma izstrādes komisijas locekli, bet vēlāk Mincs kļuva par tās vadītāju. Pēc vairāk nekā desmit gadu darba 1933. gadā tika pieņemts jaunais Sodu likums, kas bija viens no modernākajiem sava laika krimināllikumiem Eiropā, norāda vēsturnieks. "Tas pirmo reizi bija veidots valstij, kas ir demokrātiska, kur visi pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā," uzsver Ļenskis. Likums izraisīja interesi arī ārvalstīs – tas tika tulkots franču valodā. Paula Minca vārds kļuva pazīstams Francijas, Šveices un citu Eiropas valstu juristu aprindās. Vēsturnieks atgādina, ka profesora ieguldījums nav palicis tikai vēstures grāmatās: "Šodien Latvijā vēl joprojām mēs izmantojam viņa tekstus." Lieta Nr. ... 1941 gada 14. jūnijā* Paula Minca dzīve krasi mainījās. Kopā ar sievu Harietu un dēlu Edgaru viņš tika deportēts uz Sibīriju. Šodien Latvijas Valsts arhīvā glabājas viņa krimināllieta un deportācijas lieta – dokumenti, kas kļuvuši par pēdējo liecību par profesora dzīvi. Apsūdzībā teikts, ka viņš bijis Ebreju nacionāldemokrātiskās partijas līderis, ideoloģiski saistīts ar Krievijas kadetiem, "baltais emigrants" un pat kādas organizācijas biedrs, kas, pēc vēsturnieka teiktā, patiesībā nemaz nav eksistējusi. "Tas, protams, ir absolūts absurds. Viņš nekad nebija baltais emigrants. Viņš bija dzimis Latvijā un visu mūžu pavadīja Latvijā. Padomju Savienībā viņš bija ļoti īsu brīdi – 1917. gada nogalē Maskavā. Un, protams, nekāda organizācija, par kuru rakstīts lietā, nepastāvēja," uzsver vēsturnieks. Viņa ieskatā, apsūdzību saturs spilgti parāda padomju represīvās sistēmas darbību – cilvēka biogrāfijai un faktiem nebija nozīmes, svarīgi bija atrast formālu pamatojumu arestam. Par Paula Minca pēdējiem dzīves mēnešiem zināms ļoti maz. Arhīvā saglabājusies miršanas apliecība vēsta, ka viņš 73 gadu vecumā miris 1941. gada 28. decembrī Krasnojarskas apgabalā. Muzeja "Ebreji Latvijā" direktors aicina Paula Minca likteni skatīt plašākā kontekstā. "85 gadus pēc viņa apcietināšanas būtu vērts padomāt, kā Latvijas vēsture varētu būt attīstījusies. Mincs un vēl vairāk nekā 15 tūkstoši deportēto Latvijai tika atņemti. Mēs nekad neuzzināsim, kāda valsts būtu izveidojusies, ja viņi būtu palikuši." Ļenskis uzsver, ka padomju režīma mērķis bija ne tikai fiziski iznīcināt cilvēkus, bet arī izdzēst viņu vārdu no vēstures: "Lai gan padomju varas ieskatā Mincs bija pelnījis masu kapu, nezināmo bedri kaut kur Sibīrijā, 85 gadus vēlāk mēs viņu redzam tomēr tajā augstajā godā, ko viņš ir pelnījis." Šodien Paula Minca piemiņu glabā ne tikai arhīva dokumenti. Viņa vārdā nosaukta auditorija Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, auditorija ir arī Telavivas Universitātē, bet viņa ieguldījums Latvijas tiesību sistēmas izveidē arvien biežāk tiek pieminēts gan zinātniskās konferencēs, gan sabiedriskās diskusijās. * Papildu materiāli: - Vairāk par notikumiem Rīgā padomju okupācijas dienā — 1940. gada 17. jūnijā — lasiet šeit. - Vairāk par 1941. gada 14. jūnija deportācijām Latvijā — šeit. ** Sižetā izmantotas muzeja "Ebreji Latvijā", Latvijas Okupācijas muzeja un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fotogrāfijas, kā arī ar mākslīgā intelekta palīdzību radīti attēli.