Потребление цифровой культуры в Латвии: онлайн дополняет, но не заменяет живые события

Atbildes uz šiem jautājumiem Latvijas Radio 1 raidījumā "Kultūras rondo" atklāj Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta veiktā pētījuma "Latvijas iedzīvotāju digitālā kultūras patēriņa paradumi" ziņojuma autores Līga Vinogradova un Lote Katrīna Cērpa. RAKSTA CEĻVEDIS: Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūts publicējis pētījuma ziņojumu "Latvijas iedzīvotāju digitālā kultūras patēriņa paradumi", kurā analizēts, kā digitālās tehnoloģijas ietekmē kultūras patēriņu Latvijā, kā iedzīvotāji izmanto digitālo kultūras saturu un kā digitālā līdzdalība saistās ar klātienes kultūras pieredzi. Digitālās kultūras jēdziens pētījumā ir plašs. "Tas ir viss, kas attiecas uz kultūras satura, kultūras produktu, kultūras informācijas patēriņa līdzdarbošanos digitālajā vidē. Tātad – ne tikai tādas ierastās formas, bet mēs domājam un skatāmies arī tālāk, teiksim, sociālo mediju satura patēriņā, informācijas meklēšanā, kultūras procesu komentēšanā un arī radīšanā. Piemēram, ja es kaut ko sāku radīt digitālajā vidē, ja es radu fotogrāfijas, zīmējumus, tad mēs arī runājam jau par digitālo līdzdarbošanos un radīšanu, kas ir daļa no patēriņa. Un, ja es pērku biļetes uz kultūras pasākumu internetā, arī tas skaitās digitālais kultūras patēriņš," skaidro Līga Vinogradova. Dalībnieki 30 dienas rakstīja kultūras dienasgrāmatu Lai apgūtu tik plašu pētījuma lauku, pētnieki atspērās no esošiem kultūras patēriņa pētījumiem, ko Latvijas Kultūras akadēmija īsteno jau desmit gadus, kā arī smēlās iedvesmu no līdzīgiem ārzemēs veiktiem pētījumiem. "Tad mēs likām klāt vēl daudzas jaunas aktivitātes, meklējot analogus digitālajā vidē tam, kas notiek klātienē," stāsta Līga Vinogradova. Lai noskaidrotu Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņa paradumus digitālajā vidē, pētījuma dalībnieki regulāri pildīja kultūras paradumu dienagrāmatu. "Arī mēs pašas mēģinājām piefiksēt visu, ko mēs darām gan klātienē, gan digitālajā vidē saistībā ar kultūru. Tas dienasgrāmatas formāts ļāva tiešām plaši paskatīties uz dažādiem veidiem, kā kultūru var patērēt digitālajā vidē," stāsta Līga Vinogradova. Dienasgrāmatas tika rakstītas 30 dienas pēc kārtas, un tajās tika iekļauts arī klātienes kultūras patēriņš, lai dotu iespēju pētniekiem analizēt, kā digitālais kultūras patēriņš izskatās kontekstā ar kultūras patēriņu kopumā. Pētnieces atklāj – pētījuma gaitā aktualizējās kultūras terminoloģijas un nozīmes problemātika. "Atklājās, ka cilvēkiem ir ļoti dažāda izpratne par to, kas vispār ir kultūra un digitālais kultūras patēriņš, līdz ar to bija nelieli sarežģījumi saistībā ar to, ko mēs liekam dienasgrāmatā. Tāpēc Līga bija izveidojusi veselu indikatoru kopu ar visām aktivitātēm, kas pēc tam atviegloja to procesu mūsu pētījuma dalībniekiem," norāda Lote Katrīna Cērpa. Digitālā kultūra papildina klātienes piedāvājumu Jau vairākus gadus vērojama tendence, ka kultūras patēriņa apjoms arvien pieaug. "Īpaši tas pieauga pandēmijas laikā, bet tad bija lielais jautājums – kas notiks pēc tam? Toreiz kultūras nozare bija uz milzīga jautājuma sliekšņa – vai mēs paliekam digitālajā formātā, piemēram, tās pašas teātra izrādes un muzeja radīti produkti, kas tika saražoti apjomīgā daudzumā pandēmijas laikā. Tas jautājums bija – vai šī [digitālā] opcija būs pastāvīga nepieciešamība mūsu nākotnē kā kultūras daļa? Tas arī pamudināja noskaidrot, vai digitālā kultūra ir uz palikšanu vai tomēr nav," veiktā pētījuma aktualitāti skaidro Līga Vinogradova. Pētījuma rezultāti atklāj, ka digitālajai un klātienes kultūras pieredzei ir atšķirīga nozīme iedzīvotāju paradumos. To rāda arī dati par iedzīvotāju izteiktāku gatavību maksāt par klātienes saturu, savukārt digitālais kultūras saturs biežāk tiek uztverts kā bezmaksas vai zemākas cenas pakalpojums. Tāpat secināts, ka digitālajās kultūras aktivitātēs iesaistītie iedzīvotāji augstu novērtē klātienes kultūras sociālo un emocionālo nozīmi, tādējādi digitālās kultūras izmantošana pati par sevi nenozīmē vēlmi aizvietot klātienes pieredzi ar digitālajām iespējām. "Tas, ko redzam mūsu pētījumā un ko arī starptautiski pētnieki saka, – jaunas auditorijas apjoms, ko sasniedz digitālais aspekts, ir salīdzinoši neliels. Tā tomēr ir tā pati cilvēku bāze, kas ir ļoti aktīva un ieinteresēta kultūrā. Tas digitālais viņiem ienāk drīzāk kā papildinošs elements klātienei. Tas varētu būt tas, uz ko mēs ejam – ka digitālais neaizvieto, bet ir drīzāk kā cita formāta papildinājums", saka Lote Katrīna Cērpa. "Tas bija interesants atklājums – digitālās un klātienes kultūras patēriņš ir savstarpēji saistīts," atzīst Līga Vinogradova. Piemēram, dienasgrāmatās atklājies, ka cilvēki, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nespēj piekļūt klātienes kultūras norisēm, bet ikdienā par kultūru interesējas pastiprināti, pievēršas digitālajiem resursiem, jo viņi ir raduši pie kultūras patērēšanas ikdienā, līdz ar to meklē klātienes aizvietotājus digitālajā vidē. Pētījumā atklājies, ka teātris un skatuves mākslas ir kultūras formas, kuras uz digitālo vidi pārnest vēl joprojām ir visgrūtāk. "Laikam tas, kas mazliet vieglāk pāriet uz digitālo patēriņu, ir audiovizuālā māksla. Mums ir straumēšanas platformas, digitālā viedtelevīzija un viss pārējais, kur saturs ir arī ārkārtīgi pieejams gan Latvijas, gan globālā kontekstā," saka Līga Vinogradova. Kuras sabiedrības grupas digitālo kultūru patērē visvairāk? Pētījumā digitālais kultūras patēriņš analizēts ne tikai vispārīgā, bet arī sociālo kategoriju kontekstā. "Mēs pētījām iedzīvotājus reģionos, lauku iedzīvotājus, jaunākus, vecāka gadu gājuma cilvēkus, un te mēs redzam, ka patēriņš arī ir krietni atšķirīgs," saka Līga Vinogradova. Pētījums apstiprina stereotipu, ka jaunāki iedzīvotāji digitālo kultūru patērē vairāk nekā vecāka gadu gājuma iedzīvotāji, tomēr iezīmē arī citas korelācijas. "Mēs redzam ne tikai vecumu, bet arī ienākumu līmeni, izglītības līmeni, digitālās prasmes," saka Līga Vinogradova un atklāj – cilvēki ar augstāku izglītību un ienākumu līmeni ir tie, kuri digitālo kultūru patērē izteikti vairāk nekā citas sabiedrības grupas. "Tie, kuri ir dzīves komfortablākā situācijā, digitālo patērē vairāk. Protams, mēs pētījumā skatījāmies arī uz digitālajām prasmēm un cik cilvēks vispār māk apieties ar datoru, viedtālruni. Mēs redzam, ka iedzīvotāji to māk, bet tik un tā iezīmējas konkrētas grupas, kas digitālo kultūru patērē vairāk," saka Līga Vinogradova. Viens kultūras notikums var sagādāt dažādas pieredzes Digitālās kultūras patēriņu iespējams izmērīt pie ekrāna pavadītajā laikā, tomēr vai tas obligāti nozīmē, ka digitālajā vidē pavadītais laiks aizvadīts kvalitatīvi un no kultūras produktiem ir arī kāds ieguvums? "Tas arī ir iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies dienasgrāmatu metodi, jo mēs varam iegūt papildu informāciju par pētījuma dalībniekiem un to, tieši kādā veidā viņi patērē digitālo kultūru, nevis tikai ko patērē. Mēs lūdzām arī aprakstīt nedaudz pašu patērēšanas aktivitāti, nevis tikai to uzskaitīt, un kā ir pagājusi konkrētā pieredze, lai saprastu, kāda ir nozīme digitālajai kultūrai cilvēka ikdienā. Bija arī daudz diskusiju par uzmanības līmeņiem – cik liela uzmanība tiek pievērsta konkrētajai aktivitātei. Piemēram, mērķtiecīga kādas filmas skatīšanās – to mēs uztveram kā fokusētu uzmanību, bet tad ir daudzi tādi gadījumi, kur digitālā kultūra kļūst par fonu citām darbībām – mājas uzkopšanai, darbam vai pārvietošanās reizēm," atklāj Lote Katrīna Cērpa. Dienasgrāmatu ieraksti atklāj – pat ja dažādi cilvēki patērējuši vienu un to pašu kultūras notikumu, viņu uzmanības līmeņi un personīgais ieguvums no pieredzētā var būtiski atšķirties. Plašāk ar pētījumu un tā secinājumiem iespējams iepazīties šeit.