Эксперт оценила итоги НАТО-самита в Анкаре и перспективы роли США в альянсе

Olga Olikere ir Starptautiskās Krīžu grupas Eiropas drošības programmas direktore un viena no vadošajām transatlantisko attiecību, NATO un Krievijas drošības politikas ekspertēm. Viņa iepriekš strādājusi RAND korporācijā, ASV Aizsardzības departamentā un vadījusi Krievijas un Eirāzijas programmu Vašingtonas Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrā (CSIS). Sarunā ar Latvijas Televīzijas korespondenti Ilzi Naglu Olikere pirms NATO samita Ankarā vērtē alianses attīstību, Eiropas drošības nākotni un neskaidrību par ASV turpmāko lomu NATO. Ilze Nagla: Skatoties uz samitu Ankarā, šķiet, ka tam ir mazākas likmes nekā tam, kas pagājušajā gadā notika Hāgā? Olga Olikere: Redziet, Hāgas samitā bija liels paziņojums, proti, 5 % sadalījums trīsarpus un pusotrā procentā [aizsardzības izdevumiem]. Šogad viss norit daudz mierīgāk un stabilāk. Mēs pildām saistības. Mums ir darījumi ar ieročiem. Un es domāju, ja mēs pārejam uz situāciju, kad tiek rīkoti ikgadēji samiti – ko NATO dara kopš 2022. gada – ka tam ir jākļūst par normu, jo katru gadu nevar būt milzīgi paziņojumi. Un, manuprāt, tas arī atspoguļo to, ka tas viss joprojām ir procesā. Un kādā brīdī par šo progresu ir jāziņo. Vai Eiropas sabiedrotie ir nedaudz mierīgāki par iespēju, ka Tramps varētu iziet no telpas? Ja Tramps izies no telpas, ja Tramps kliegs uz saviem NATO kolēģiem, ja Tramps paziņos par vērienīgu ASV spēku izvešanu, tas viss radīs milzīgu uzmanības un stresa vilni. Tomēr tas viss, izņemot šo pēdējo punktu un arī tikai tad, ja tas patiešām notiks – tas īsti nemaina NATO virzienu. Protams, tas būs ļoti nepatīkami. Un tas novērsīs uzmanību no progresa ziņojuma, ko viņi vēlas sniegt. Bet mēs arī arvien vairāk redzam, ka amerikāņi runā par karaspēka izvešanu no Eiropas, kas neizskanēja pagājušajā gadā. Kad pie varas nāca Trampa administrācija, viņi paziņoja, ka veiks globālo spēku izvietojuma pārskatīšanu un tā ietvers būtisku karaspēka izvešanu no Eiropas. Pēc tam viņi, šķiet, atkāpās no šī lēmuma. Pilnīgi iespējams, tāpēc, ka saprata, ka, pirmkārt, tas būs ļoti dārgi, un, otrkārt, tas vājinās ASV operācijas visā pasaulē. Taču pēdējā laikā mēs esam pieredzējuši vairākus paziņojumus par konkrētu spēku izvešanu un aizsardzības ministru sanāksmē pirms samita sniegto paziņojumu, ka ASV sešus mēnešus izvērtēs situāciju. Mēs arī esam dzirdējuši, ka ASV saistībās pret NATO kopumā plāno samazinājumu, bet absolūti nav skaidrs, kā tas viss ir saistīts un kas izrietēs no sešu mēnešu pārskatīšanas, ja tāda vispār notiks. Tiešām neskaidrs. Es domāju, ka mēs visu laiku esam zinājuši, ka laika gaitā ASV klātbūtne būs mazāka. Tas, ko mēs joprojām nezinām, ir – par cik mazāka un kādā laika periodā. Un vai mums ir skaidra aina, vai arī mēs joprojām ar to cīnāmies? Es domāju, ka ar katru jaunu ASV paziņojumu mums klājas arvien grūtāk, jo vienu brīdi izskan "mēs veiksim pārskatīšanu un tad visu izklāstīsim" līdz "mēs izvedīsim 5000 cilvēku no Polijas". Tad – nē, tomēr nē. Mēs nosūtīsim 5000 cilvēku uz Poliju. Mēs viņus izvedam no Vācijas. Un tāpat mēs nevirzīsimies uz priekšu ar plāniem, kas mums bija attiecībā uz Vāciju, un mēs neizvietosim lidmašīnas un jūras spēku līdzekļus, kurus bijām plānojuši tur izvietot. Un mēs veicam sešu mēnešu pārskatīšanu. Es nezinu, kas te notiek. Man ir tiešām grūti to visu izprast. Un es domāju, ka daudzi ir tieši tādā pat neizpratnē. Tātad, ja mēs vēlētos uzskatīt Ankaras samitu par veiksmīgu, kas būtu nepieciešams? Kam vajadzētu vai nevajadzētu notikt? Tam vajadzētu būt mierīgam. Tam vajadzētu būt kā progresa ziņojumam bez lieliem skandāliem un ar daudziem priecīgiem paziņojumiem par jauniem bruņojuma līgumiem.