В Германии живший немец переехал в Латвию и превратил заброшенное имение в успешную биоферму

Bruno uzauga vidusmēra strādnieku ģimenē Vācijā, pilsētā ar 35 tūkstošiem iedzīvotāju, kas tur uzskatāma par mazpilsētu. Pēc izglītības viņš ir mērnieks. Latvijā Bruno ieradās, lai gadu strādātu aviācijas nozarē. Pēc tam viņš bija plānojis doties uz Jaunzēlandi, Austrāliju vai varbūt Kanādu – kaut kur, kur būtu interesanti. Izrādījās, ka interesanti var būt arī Latvijā. Paradīze, kur brīvdienu nav Latvijā vasarā Bruno ir darba pilnas rokas. Laikapstākļi Latvijā mēdz būt dažādi – te ilgstošs sausums, te pārāk daudz līst. Vienmēr jārod veidi, kā pieskaņoties un tikt galā. Taču Bruno par dzīvi laukos nesūdzas – to viņš pats apzināti izvēlējies, iegādājoties zemi, atjaunojot senu īpašumu un dibinot savu zemnieku saimniecību "Krustiņi". "Īpašums ir diezgan veca saimniecība, tur ir veca laukakmeņu kūts, vecas mājas, daudz vecu ozolu. Tas viss bija pamests, aizaudzis, bet mēs to atjaunojām," stāstīja Bruno. Šobrīd tur aug Galovejas liellopu ganāmpulks, kā arī dažas aitas – lai nav jāpļauj plašais pagalms. Tāpat šogad Bruno iegādājies 600 dējējvistas, kas dzīvo mobilā kūtī, kuru viņš regulāri pārvieto. To visu ieskauj skaistās Latvijas dabas ainavas, klusums un miers. "Mana paradīze," Bruno piebilda. Patiesībā šis ir pirmais gads, kad Bruno lauksaimniecībai pievērsies uz visiem simts. Tas bija grūts, bet vajadzīgs lēmums, lai turpinātos saimniecības attīstība, jo līdz šim viņš dzīvi laukos apvienoja ar algotu darbu, kura dēļ no pirmdienas līdz piektdienai bija prom. Protams, šis lēmums nesis arī gana daudz izaicinājumu, jo ir jādomā, kā nopelnīt pietiekami daudz līdzekļu, lai spētu izdzīvot gan paši, gan saimniecība. "Naudu vajag, ieguldījumus vajag, bet lauksaimniecībā tu nekad nevari būt pārliecināts, vai tev izdosies. Laikapstākļi, slimības, viss kaut kas var notikt. Pagaidām viss rit veiksmīgi, bet nākošā ziema būs izšķirošā, kad varēs saprast, vai tā varēs turpināt," atzina Bruno. Vācijā nevarētu kļūt par lauksaimnieku Redzot, kā dzīvo viņa vecāki un apkārtējie ļaudis viņa dzimtajā mazpilsētā Vācijā, Bruno biedējusi ideja par rutīnu – piedzimt mazpilsētā, turpat mācīties, turpat strādāt, visu mūžu maksāt kredītu par māju un turpat arī nomirt. Jau agrā jaunībā viņš zināja, ka grib doties tālāk un dzīvot citādi, un nelielu brīdi pat sapņoja arī par lauksaimniecību, jo vasarās, ceļojot ar ģimeni kemperī pa Bavāriju un dzīvojot pie vietējiem lauksaimniekiem, viņam bija ļoti iepatikusies šī nodarbošanās. "Jau tolaik man kā mazam bērnam bija sapnis – es arī gribu kaut kad kļūt par lauksaimnieku, bet mans tētis teica, ka lauksaimniekiem nekad nav atvaļinājumu vai brīva laika, un tad es pārdomāju un aizmirsu par to," stāstīja Bruno. Vēlāk dzīvē viņš par lauksaimniecību nedomāja, jo Vācijā tas nav kaut kas, ko jaunieši vispār apsver. Pirmkārt, tas ir vecmodīgi. Otrkārt, Vācijas dienvidos, no kurienes nāk Bruno, to nemaz nav tik vienkārši uzsākt, ja vien tev nav vecāku vai vecvecāku, kas atstātu lauksaimniecības zemi un saimniecību mantojumā. Bruno pauda, ka Vācijā viņš nespētu kļūt par lauksaimnieku, jo uzsākt no nulles tur vienkārši nav iespējams. Taču tas nebija galvenais mērķis, kādēļ viņš iegādājās zemi Latvijā. Kad Latvijā bija nodzīvojis gadu, viņš nolēma palikt ilgāk un sāka apgūt latviešu valodu, iepazinās ar jauniem draugiem un toreizējo dzīvesbiedreni. Galu galā nolēma palikt šeit pavisam. "Man ļoti patīk šejienes daba. Vācijā visi koki mežā stāv rindās, konvencionālās lauksaimniecības zemes ir līdzenas. Šeit mani pārsteidza iespēja staigāt pa dabas takām, braukt pa Gauju ar laivām. Tas viss man ļoti patika," stāstīja Bruno. Lauku īpašumu savukārt viņš iegādājās tādēļ, lai būtu, kur atpūsties un pavadīt nedēļas nogales. Sākotnēji viņš nemaz nebija plānojis uz turieni pārvākties pavisam un kļūt par lauksaimnieku. Taču pamazām viņš nopirka aitas, lai nav jāpļauj pagalms. Tad sakārojās pēc laba steika, tāpēc tika nopirktas pirmās teles. Vēlāk nopirkts pirmais traktors un pašu rokām uzbūvēta māja, kur dzīvot. Tā – soli pa solim – pamazām sākās saimniekošana. "Ja man uzreiz būtu bijis mērķis nokļūt tur, kur esmu tagad, man noteikti būtu bijis bail, būtu bijis uztraukums, jo tas būtu pārāk liels mērķis, bet viss sanāca pamazām. Es vienkārši nopirku aizaugušu zemi ar domu, lai ir, kur atpūsties un baudīt dabu. Varbūt es arī mazliet par daudz toreiz romantizēju lauku dzīvi. Ja es būtu zinājis, cik daudz darba jāiegulda un cik daudz pēc tam atbildības jāuzņemas, varbūt nemaz nebūtu uzsācis – būtu sabijies," atzina lauksaimnieks. Tagad Bruno ar savu piemēru jau ir pierādījis citiem, ka ar sapņošanu vien nepietiek, – ir vajadzīgs arī smags darbs un apņēmība, un viņam tās pietiek. Zeme, ko būtu gatavs aizstāvēt Pateicoties savai neatlaidībai, lēnām viņa lauku īpašums pārvērties par skaistu bioloģisko saimniecību, taču caur šo zemi Bruno mācās ne tikai, kā saimniekot, bet arī Latvijas vēsturi. Viņš zināja stāstīt, ka savulaik zemes īpašnieki izsūtīti uz Sibīriju, bet pēc tam zemi pārņēmis kolhozs. Tikai daudzus gadus vēlāk mantiniekiem izdevies to atkal privatizēt, bet postaža jau bijusi pārāk liela, lai paši uzņemtos to kopt. Par laimi, uzradās Bruno. Uz jautājumu, vai viņš kādreiz ilgojas pēc Vācijas, Bruno atbildēja pārliecinoši: "Nē, absolūti nē. Stāvēt Vācijā sastrēgumos, iet uz to vienu darba vietu birojā… Nē, to es negribu. Nedēļu es varbūt varu izturēt, bet tad es gribu atpakaļ laukos." Pavadot šeit 18 gadus, ieguldot šajā zemē visu savu enerģiju, naudu, laiku un dvēseli, Bruno no sirds iemīlējis Latviju un sauc sevi par Latvijas patriotu. Viņš neslēpa – ja šī zeme būtu jāaizstāv, viņš būtu gatavs to darīt. "Šīs ir manas mājas. Vācijā bija tā – ja man jautāja, vai es būtu gatavs aizstāvēt valsti, es vienmēr teicu, ka nē, ka es bēgšu prom, bet tagad man ir kaut kas, ko ir vērts aizstāvēt. Viens ir paši lauki, bet otrs – cilvēki šeit, laukos, mani draugi Cēsīs. Te dzīvo tik daudz fantastisku cilvēku. Latvija nepastāvētu bez tās patriotiem, un tas pilnībā izmainījis manus uzskatus par patriotismu. Vācijā es uzskatīju, ka tie ir cilvēki, kas dzied himnu, kuriem ir karogs un kuri varbūt ir bišķiņ par daudz nacionāli. Šeit es iepazinu tādu patriotismu, kurā tu vienkārši mīli savu zemi, un tas nav nekas pārspīlēts, kā tas ir Vācijā. Šeit tas ir dabiski. Tāda ir mana sajūta," secināja Bruno.